Sākoties jaunajam mācību gadam, mēs runājām par to, kāda varētu būt ideāla skola. Tu teici, ka pats svarīgākais, lai izglītības procesa centrā būtu likts — bērns. Veiksmīgas esot tās valstis, kur ģimenes vajadzības un vērtības ir lielākā prioritāte.
Ir valstis, kurās izglītība gadu desmitiem ir bijusi prioritāra joma, un šī izvēle nes paliekošus augļus. Uzreiz varu minēt Somiju, arī tuvie kaimiņi igauņi ir mums priekšā. Tie ir lieliski piemēri, kā sakārtotas sistēmas un vērtības maina tautas. Latvijā diemžēl ne veselības, ne izglītības jomas nav definētas kā prioritātes, jo laba izglītība, laba aprūpe ir tās vajadzības, kam nepieciešami līdzekļi. Tāpēc arī pārmaiņas šajās sistēmās notiek tik smagnēji, bet, runājot par labu izglītību, var teikt, ka arvien vairāk pie mums tiek veidotas vecāku atbalstītas skolas. Vecāki ir gatavi uzrotīt piedurknes un darīt, jo gaidīt nozīmē kavēties. Kamēr sistēmu grozīs, bērni būs izauguši. Tālredzīgākie vecāki dara šodien, lai rīt bērnu nākotne būtu labāka. Privātā izglītība arī spēj attīstīties straujāk, jo lielajam sistēmas kuģim ir grūtāk izmaiņām pielāgoties. Kad pašlaik kopā ar kolēģiem skatījāmies, ko piedāvā kompetencēs balstītās izglītības plāni un daudzie dokumenti, kas uzsver pārmaiņas, kādas jāievieš nākamajā, aiznākamajā gadā, mēs tiešām ieraudzījām, ka šādi jau vairākus mācību gadus strādājam: individuāla pieeja bērnam, dažādu prasmju attīstīšana, bērna talantu ieraudzīšana un attīstīšana. Tas viss pie mums jau ir.
Jo «Universum» savulaik draudzes ģimenes veidoja, lai bērniem mācītu ne tikai matemātiku un valodas, bet arī liktu cilvēkā vērtību pamatu. Uzmanības centrā noturot daudzbērnu ģimenes un kristīgās vērtības.
Draudzes ģimenes redzēja, ka ir jābūt citam ceļam bērnu izglītībā. Mēs gribam izjust šo ģimenisko atmosfēru. Mēs gribam, lai daudzbērnu ģimene pie mums labi justos.
Izglītības sistēmas un skolotāju uzdevums ir neaplauzt, nesamocīt to asniņu, kam ir interese par visu pasaulē, arī interese mācīties, izpētīt un uzzināt, bet kristīgās vērtības ir bijušas kā stabils pamats. Ir vecāki, kam ir svarīgi, lai vērtības, kas tiek uzturētas ģimenē, tiek tālāk mācītas arī skolā.
Starp citu, kristīgo skolu Latvijā nav daudz. Kādreiz bija desmit, bet tagad vairs darbojas tikai trīs. Es domāju, ka mēs esam turējušies un attīstāmies, jo vienmēr kā skola esam bijusi ģimeņu domās, draudzes lūgšanās. Tas ir svarīgi — būt kāda lūgšanās.
Bet nav tā, ka visas ģimenes, kas izvēlējušās «Universum» par mācību iestādi saviem bērniem, ir kristieši vai kalpo kādā baznīcā, pieder konfesijai. Ir vecāki, kas, pie mums ciemojoties un aprunājoties, ir sajutuši, ka skolas vide ir patīkama, ka skolotāji, vecāki ar savu vērtību piemēru, rada un uztur šo labo vidi, kurā bērns var augt. Tā ir uzticēšanās skolotājiem, ģimenēm, daudzbērnu ģimenes spēkam, jo, ja tu redzi veselīgas ģimenes piemēru, tad redzi arī visus labos augļus.
ZIEMASSVĒTKI ir attiecību laiks, un tu jau drīksti otram teikt arī nē, bet paradokss ir tāds, ka ticība bez darbiem ir nedzīva, tā ANDIS APSĪTIS. Jāņa Līgata foto