No cik gadiem esi futbolā?
No 4. klases — varētu būt no kādiem 10 vai 11. Pirms tam divus gadus nodarbojos ar kalnu slēpošanu, kamēr pārlēcu uz futbolu pie trenera Aivara Pundiņa. Vēlāk mani trenējuši Jevgeņijs Katajevs, Dainis Andersons un Latvijas jaunatnes izlasē — Jurijs Andrejevs.
Kas tad nepatika kalnos?
Bailes no augstuma. Atceros: bija Valmierā sacensības slēpošanā un futbols manēžā starp skolām. Speciāli nokritu, izstājos un desoju bumbu spēlēt.
Varbūt atceries arī pirmo golu?
Nezinu, vai gluži pirmais, jo spēlēju jau pie Gaujas vīriem Limbažu ielas augšējā laukumā uz zāles pavasarī pret Sarkano kvadrātu — izgāju pa malu un tālajā stūrī iesitu. Maču vinnējām ar 2:0, otros vārtus, šķiet, guva Ozols pēc Damberga izmestā auta.
Kā vecāki uztvēra tavu aizraušanos ar futbolu – neteica, ka jāmācās kas nopietnāks par bumbas dzenāšanu?
Domāju, ka normāli. Tēvs, kamēr bija dzīvs, nāca uz katru spēli Valmierā, arī mamma atbalstīja. Tēvs studiju gados spēlēja volejbolu, ne jau gluži profesionālā līmenī, bet Lauksaimniecības akadēmijas komandā bija, māte jaunībā aizrāvās ar sporta vingrošanu, bet tad diezgan smagi lauza roku, nācās to pamest un arī pievērsties amatieru volejbolam.
Vai tu savu futbolista karjeru uzskati par veiksmīgu?
Noteikti. Esmu pusi Eiropas apbraukājis un patlaban, mācoties, lai iegūtu augstāko trenera kategoriju, biju Turcijā un Šveicē, pēc jaunā gada Krievijā. Protams, ārzemēs futbolam pavisam citi mērogi. Krievu laikos, kad vēl spēlēju RAFā un rūpnīcas direktors bija Boserts, treniņnometnē Bulgārijā sadraudzējāmies ar zviedriem un pirmo reizi tikām uz kapitālistisko valsti. Bija grūti salīdzināt — kā tur cilvēki dzīvoja un kādi bija apstākļi pie mums. Tur visriņķī mašīnas, televizori, mums — rindas pēc sviesta un gaļas, preces uz taloniem. Kopā ar RAFu arī pusi Krievijas apkārt Maskavai un arī tālāk izbraukājām, tā ka esmu pabijis daudz kur. Tolaik jaunībā tikai futbols bija prātā, tagad gribētos vēlreiz visu to atkārtot, apskatīt visas tās pilsētas.