(Sākums 30. jūnija Valmierietī)
Visbeidzot 1920. gada 22. oktobrī pārpildītā Rīgas Latviešu biedrības zālē notika priekšlasījums par izstādi un gleznošanas seanss, kurā pasākuma dalībnieki īrētās frakās apmēram stundu publiski gleznoja. 1920. gada 25. oktobrī «Jaunākās ziņas» publicēja Neatkarīgo mākslinieku vienības priekšsēdētāja Jāņa Jaunsudrabiņa rakstu ««Plikais karalis» jeb liels joks latv. mākslas dzīvē»: «Publiski priekšlasījumi par aktuāliem mākslas jautājumiem notika piektdienas vakarā Latw. Biedrības lielajā zālē, kura bija gandrīz pilna klausītāju, kas nozīmē, ka interese pret mākslu ir dzīva. Ar runām uzstājās mākslinieki Tillbergs, Zarriņš, Muncis un beidzot Kasparsons. Atstādams kritiskas piezīmes pie šī vakara, pret «Kasparsona izstādes» un ekspresionisma turpmākajam, šoreiz sniegšu vienīgi šī vakara atreferējumu. Tillberga runa īsumā: «Godātie klausītāji! Nedomājiet, ka jūs no šī vakara pārnesīsiet mājā jaunus ieguvumus. Šis vakars ir veltīts vienam lielam jokam. Bet vispirms pateikšu pāris nopietnu vārdu. Mēs pa pēdējiem gadiem esam zaudējuši visu savu nabadzību, kas mums no mākslas bija. Mums agrāk bija trīs, četri lieli vārdi, uz kuriem tauta radījās ar godbijību. Nāca grūtais 1905. gads ar tautas apspiešanu. Tad mēs, lai paceltu nacionālo ideju, nodibinājām Pēterpilī «Svarus».
P. Pētersons. Vasaras ziedi.