Jau no bērnības esmu saistīts ar mežu.
Tēvs bija mežzinis, mežsargs. Arī man pēc vidusskolas dažus gadus darbs saistīts ar mežu. Un tad vieni no skaistākajiem dzīves gadiem — mācības Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Mežsaimniecības fakultātē. Tad sākas mūža draudzība ar dziesmu. Dziedu akadēmijas korī, dziesmu un deju ansamblī, tas turpinās vēlāk MRS laikos, kad darbojos arī estrādes ansamblī, un daudzi skaisti gadi jauktajā korī «Valmiera», vēl tagad «Baltajos bērzos».
Beidzas studiju gadi, un jādodas strādāt uz Salacgrīvas mežrūpniecības saimniecību par darba zinātniskās organizācijas daļas vadītāju. Lai kādu darbu biju iedomājies, tikai ne šo, kur darbs ar plānošanu un normēšanu. Un tad kā belziens — 1967. un 1969. gada vējgāzes. Meži postīti krietni. Salacgrīvā steidzīgi jābūvē pagaidu krautuve, lai stumbri nebūtu jāved uz Aloju. Direktors man pasaka, ka tā ir darba zinātniskā organizācija un man nekavējoties jāķeras pie darba, darbā iesaistot «gucuļu» brigādi. Vakaros projektēju, bet dienā cenšos vadīt būves darbus, un vēl arī normēšana ikdienas darbiem. Nav brīva neviena izejamā diena. Un drīz vien no apkārtējām vējgāžu platībām koki tiek sagarumoti pagaidu krautuvē. Man par šo darbu piešķir Ļeņina simtgades medaļu un laikam arī kādu prēmiju.
Gaujas Nacionālā parka meža un dabas aizsardzības inženieris 80.-tajos gados. Foto no personiskā arhīva