Šoziem atkal varējām kārtīgi izslēpoties. Izbaudīji?
Jā, viens mēnesis, kas jau ir daudz, Latvijā bija tīri labi slēpojams. Gribētu jau, lai ziema sākas decembrī un turpinās līdz martam, kā agrāk – tie laiki jau nedaudz piemirsušies.
Mūspusē bija arī vismaz piecas vietas, kur to darīt.
Tas ir forši. Savam priekam un brīvdienu atpūtai tiešām bija iespējas. Bet pēc sporta līmeņa, gribi vai negribi, bija jābrauc kaut kur tālāk – kur reljefs un kvalitatīvi sagatavots pamats. Grūti arī mūsu trases salīdzināt ar igauņiem, kuriem tās izskatās kā Pasaules kausa posmiem sagatavotas. Mums līdz tam vēl augt un augt. Bet galvenais jau, lai parastajam cilvēkam brīvdienās būtu kur uzslēpot. Cilvēkiem joprojām patīk slēpot, to mēs arī Ežu veikalā šoziem novērojām.
Ar domubiedriem rudenī sakopāt arī Baiļu trasi.
Jā, savācāmies, kaut ko izdarījām, un rezultāts nebija jau nemaz tik slikts, tikai sniega segas biezums bija par mazu. Lielākā problēma gan tur ir cita – indivīdi ar močiem, kas gāž pa to, kad esam trasi svaigi norullējuši. Tur neko nevar darīt – trasē var iebraukt no visām pusēm. Visas takas fiziski nevaram aiztaisīt ciet, arī info lapiņās rakstītais daudzus neinteresē. Kad agrāk to regulāri katru gadu kopām, bijām panākuši, ka cilvēki respektē šo kārtību. Tagad piecus gadus bija pilnīgs tukšums un tur ir attīstījušās pilnīgi citas kultūras (smejas).
Vai Oskars Melbārdis nav rados?
Īstenībā viņš ir mans brālēns. Kaut kā muļķīgi, bet nav sanācis kopš bērnības tikties – nav izveidojies tāds kontakts vai arī tas nav ticis atjaunots. Viņš ir mana tēva pusbrāļa dēls.
Kaut kur gēni ir visai līdzīgi, abi sportā sevi nežēlojat.
Grūti mūs tā salīdzināt (iesmejas). Visi zinām, kas ir Oskars un ko viņš ir sasniedzis, viņš tomēr ir profesionāls sportists. Cepuri nost viņa priekšā! Es daru to, kas man patīk un padodas, un arī tā var.
Kā vispār nonāci sportā, kas tevi tajā ievirzīja?
Vecāki! Viņi sportā bijuši no jaunības dienām. Abi arī satikušies fizkultūras institūtā. Tā bija pašsaprotama lieta, mūs jau no bērnības visur ņēma līdzi – uz fizkultūras stundām, uz treniņiem, sacensībām. Tad tas viss arī mums dabiski pielipa.
Ar brāli Rolandu sportojāt uz nebēdu?
Mēs agri bijām vienāda auguma – mūsu starpā tikai pusotrs gads. Vienādi arī sportā. Bija kādas lietas, kas katram padevās labāk. Man bija ķēriens uz lekšanas disciplīnām, jo bija labs atspēriens. Rolim padevās garākas sprinta skriešanas – 300, 400 m. Tā kā bijām arī atšķirīgās vecuma grupās, tā īsti mūsu ceļi nekrustojās. Bet, kā jau visiem bračkām, sāncensība bija. Tad kaut kādā brīdī, kad Rolis aizgāja uz Rīgu, viņam tāda nopietnāka sportošana beidzās. Sportā viņš ir joprojām, bet vairāk prieka pēc.
Vecāki tevī nesaredzēja, piemēram, futbolistu? Nekur nevirzīja pēc saviem ieskatiem?
Tādi uzstādījumi nekad mūsu ģimenē nav bijuši. Kaut kādu pamatiņu viņi skolas laikā ielika, bet viss tālākais bija paša izvēle. Kaut kāds klikšķis notika vidusskolā, kad sapratu, ka jāpievēršas vieglatlētikai – skriešanas, lekšanas, mešanas.
Kurā brīdī parādījās orientēšanās sports?
Kad 1996. gadā atnācu uz Valmieru. Starp jaunajiem draugiem bija viens tāds čalis no Siguldas – Ingus Krūmiņš. Viņš jau orientējās, paaicināja vienu dienu arī mani uz Valmieras Magnētu. Atceros, kārta bija tepat estrādes mežiņā pie stadiona. Skrējām kopā, es no kartes neko nesapratu, bet beigās kaut kā gadījās, ka es viņu apskrēju (gardi smejas). Sākām braukāt pa sacensībām, un iepatikās. Agrāk man nekādas saskarsmes ar orientēšanos nebija. Patīk man šī lieta, un īstenībā ar nepacietību gaidu, kad sāksies jaunā Magnēta sezona, kuru gan ar triatlona sezonu tā īsti savienot nevaru, tādēļ es tur parādos agrā pavasarī un vēlā rudenī. Pa vasaru citā orbītā…