Cik tad patiešām te ir bijuši stāvi (krietni augstāki nekā tagad) krasti, cik plata, bez pamatīgā elkoņveidīgā līkuma te plūdusi Gauja, var vien skatīt dažās aizvadītā gadsimta sākumā uzņemtajās fotogrāfijās, kas ievietotas interneta vietnē «Zudusī Latvija». Pamatīgi stāva un arī pietiekami plata smilšaina krauja, lai uz tās novietotos pat paprāvs dziedātāju koris, te skatāma vēl 1934. gadā filmētajā pirmajā latviešu dokumentālajā skaņu filmā «Gauja». Tajā redzami arī draiskie Valmieras puikas, kas tad vēl pietiekami lēzenās smilšainās kraujas izmanto, lai pa tām gluži kā slidkalniņiem slidinātos uz peldi upē.
Tā nu ne vien vēji, straume, bet arī puikas (vēl arī manā bērnībā, pēckara gados) ir palīdzējuši Stāvo krastu nobrucināšanā un nograušanā. Uzdrošinos apgalvot, kopš maniem puikas gadiem gluži vai par spīti pilsētas dažādu saimnieku dažādai mēģināšanai Gaujas straumi no krasta graušanas projām virzīt, tā ir dažā līkumā Stāvos krastus pavirzījusi uz pilsētas pusi vai pa visiem pussimts metriem. Turpretī visa, pat daudz platākā krūmainā josla upes pretējā krastā šajos gados ir pieskalojusies klāt, padarot Gauju te daudz šaurāku un reizē arī par straujāku, vēl cītīgāku smilšaino iežu grauzēju.
GAUJAS STĀVIE KRASTI. Tik patiešām stāvs te krasts slējies vēl pagājuša gadsimta sākumā. (fotogrāfijas no interneta vietnes «Zudusī Latvija»).