Kad Vidzemes ģenerālgubernators Brauns 1783. gada 7. oktobrī izdeva pavēli par 8 apriņķu izveidošanu Vidzemes guberņā, ar norādījumiem par pilsētu pārvaldi, apbūves plānošanu, apriņķa policiju, tiesām, Valmiera bija viena no tām, kuras ieguva apriņķa pilsētas statusu — Wollmarβcher Creis: Stadt Wollmar. Jaunizveidotajā apriņķī nu atradās vēl viena pilsēta — Limbaži — un 13 draudzes (Kirchspiel): Valmieras, Burtnieku, Matīšu, Rūjienas, Mazsalacas, Sēļu, Liepupes, Alojas, Limbažu, Dikļu, Umurgas, Rubenes un Straupes.
Valmiera tolaik neliela — ar vienīgo ielu no luterāņu baznīcas līdz zirgu pasta stacijai. Daļa namu atradās senajā pilsētas nocietinātajā daļā. Uzņēmīgākie pilsētnieki mājokļus būvēja ārpus kādreizējiem Rīgas vārtiem. Neizmantotajos zemes gabalos iekopa dārzus. Pilsētas attīstību kavēja Valmiermuižas un Kokmuižas īpašnieki, kuri bieži patvarīgi piesavinājās pilsētas zemi. 1785. gadā noteica pilsētas administratīvās robežas: Rātsupīte un dzirnavu uzstādinājums veidoja robežu ar Valmiermuižu un mācītājmuižas zemēm. Namnieku šņoru zeme aiz Jāņmuižas robežojās ar Kokmuižas īpašumiem. Gauja (die Aa) līdz Rātsupītes ietekai pretējā krastā veidoja robežu starp pilsētu un Kaugurmuižas zemēm.
ABOS GAUJAS KRASTOS. Skats uz Valmieru 20. gados. Foto no muzeja krājuma