Kā kļuvāt par valmierieti?
Kad biju mazs, māte mani no dzimtajām mājām Mārsnēnu pagastā atveda uz Valmieru pie saviem vecākiem. Mitinājos stacijas galā, Lūšu ielā. Tā iela stiepās no pašreizējās autoostas uz dzelzceļa stacijas pusi. Savulaik mācījos arī Valmieras otrajā pamatskolā, pat abās skolas ēkās, kuras diemžēl pazuda kara laikā. Vislabāk atmiņā no skolas laikiem palicis tieši zīmēšanas skolotājs Draulis, kurš visvairāk slavēja manus darbus.
Ar ko nodarbojāties pēc skolas beigšanas?
Kad skola bija pabeigta, 1940. gadā, uzreiz sāku strādāt Neļķes mehāniskajā darbnīcā, kas atradās ezeriņa krastā. Šobrīd no ēkas nekas vairāk par pamatiem nav palicis. Tad uzreiz nāca karš, un mana dzīve turpinājās ar iesaukumu latviešu leģionā. Mans tēvs Eduards Vīksna piedalījies latviešu brīvības cīņās un ticis apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni.
Kas notika pēc dienēšanas armijā?
Tas laiks manā dzīvē nebija viegls. Mājās, Valmierā, atgriezos tikai 1951. gada martā. Pilsēta bija nodedzināta. Man kā bijušajam leģionāram bija nepieciešams darbs. Un tad pēkšņi, kā no nekurienes, man piedāvāja strādāt par instruktoru, kultūras darba vadītāju Valmieras kultūras namā. Tajā laikā gan to dēvēja par Vecpuišu namu. Kultūras namā pavisam noteikti pavadīju savus trīs gadus, paspēju būt arī deju kolektīva dalībnieks.
Pēc šīm visnotaļ sabiedriskajām aktivitātēm ilgus gadus nostrādāju par krāsotāju, kur darba gaitas sāku Arnolda Bača vadītajā celtniecības pārvaldes Valmieras darbu vadītāja iecirknī. Universālveikalu, restorānu, kā arī citu namu būvniecība notika vairākos rajonos. Tagad tā atceroties, saku: īpaši ar sportu jaunībā nenodarbojos, bet krāsotāja darbs bija vislabākais veids, kā kārtīgi izkustēties un izvingrināt visu ķermeni. Pie tam, vakaros un brīvdienās, krāsojām dzīvokļus valmieriešiem. Agrāk modē bija visādi interesanti ornamenti uz sienām, un vajadzēja labu ķērienu, lai tādus uztaisītu.
GLEZNOTĀJS UN VIŅA DARBI. Oskars Vīksna pie savām gleznām. Jāņa Līgata foto