Kāpēc nolēmi piedalīties Iespējamajā misijā?
Mācoties Vidzemes Augstskolā, bija jāraksta vairāki gada projekti un bakalaura darbs. No otrā kursa es šos pētījumus veicu par tēmām, kas bija saistītas ar izglītību. Bakalaura darbu rakstīju par lauku skolu pedagogu profesionālās pilnveides iespējām. Trešajā kursā arī parādījās iespēja SOS ciematā mācīt angļu valodu. Man tā likās forša iespēja, es pat nezināju, ka par to maksās, bet ļoti gribēju to darīt. Mani pieņēma, un tā es tur mācīju līdz pašām augstskolas beigām. Vēlāk ne tikai angļu valodu, mazliet palīdzēju arī ar fiziku un visu ko citu, kas man skolā bija padevies.
Es biju dzirdējusi par Iespējamo misiju – ka divus gadus mācies un ir ļoti liela izaugsme sev. Līdz ar to viss tā sakārtojās. Veikto pētījumu dēļ es sapratu, ka mani interesē izglītības joma, un SOS ciemata dēļ sapratu, ka man ļoti patīk mācīt citus, un viss, ko man bija stāstījuši par Iespējamo misiju, man likās kaut kas tāds nereāls un tāds, ko ļoti gribētos.
Mēs ar citiem kolēģiem no Misijas runājām un konstatējām, ka lielākajai daļai licies, ka viņus tur nepaņems. Bija četras kārtas, un pēc katras likās: tik forši, bet mani droši vien nepaņems, jo visi pārējie bija tik lieliski. Bet atlases komanda ļoti labi zināja, ko viņi grib, jo mēs esam ļoti dažādi, tomēr ir kaut kas līdzīgs visiem. Sanāca apmēram tā, ka tika uzņemts tikai katrs desmitais no pretendentiem.
ABSOLVĒJOT IESPĒJAMO MISIJU, Sintija Kristīne Brence (vidū) ir gandarīta par iegūto pieredzi un personisko pilnveidi. Foto no privātā arhīva