Taču tieši tad, kad pie mājokļa sliekšņa jau piečāpo samierināšanās ar skaistās jaunības aiziešanu, ik pa četriem vai mazāk gadiem nāk laiks, pāris mēneši, kas man atkal liek justies kā reiz ballēs puišu visvairāk iekārotajai un dancinātajai jaunuvei…
Tas ir priekšvēlēšanu laiks. Tā nu šomēnes man ir teikts, vēstīts un visādā citādā veidā darīts zināms, ka tieši mani Valmierā grib, aicina (varbūt pat mīl un precēt grib) 62 vīrieši vecumā no mana tēva līdz māsas mazdēla gadiem (Žēl gan, ka nekur oficiāli nav izziņots, cik no viņiem ir neprecētu vai šķirteņu.) Visi tumšos, gandrīz vai baznīcā ejamos uzvalkos un žilbinoši raibās, ar dižiem mezgliem sietās šlipsēs. Visi tik daudzsološi smaidīgi, it kā dzīves rūpju pusi nekad nebūtu pat nojautuši.