Bet sākums, tāpat kā daudziem valmieriešiem, — skola Valmierā.
Vai Viesturskola bijusi pamats, drošais sākums?
Viesturskola veidoja manu likteni. Un tas nav pārspīlēti teikts. Protams, pamatus ieliek ģimene, taču, manuprāt, ir ļoti svarīgi, ka jau agrīnā vecumā tu satiec personības un apzinies cilvēciskā lieluma mērogus. Tu apbrīno, vēlies līdzināties, vienlaikus izvērtējot savas iespējas. To var saukt arī par dzīves skolu.
Kādas ir atmiņas par skolas laiku?
Atmiņās viss ir spilgti un nesen. Tomēr, objektīvi skatoties, runa ir par pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem. Valmieras skolu vidū Valmieras Viestura 3.vidusskolai bija īpaša slava. Mūsu skolas direktore Vera Kupča izcīnīja to, saglabājām vēsturisko nosaukumu. Zemgales virsaiša spēcīgais vārds vienmēr mūs spēcināja. Tautas teātris Sprīdītis bija viena no spilgtākajām skolas atpazīstamības zīmēm. Skolai bija nozīmīgi sasniegumi mācību darbā. Manuprāt, lieliski, ka šīs tradīcijas ir dzīvas un attīstās.
Ko iemācīja vidusskola, kas no tā bijis vērtīgs tālākajā dzīvē?
Savās tālākajās studiju un darba gaitās es vienmēr ar pateicību pieminēju savu skolu par sistemātiskajām un pamatīgajām zināšanām. Protams, tagad izglītībā akcenti ir saistīti ar prasmēm un sadarbību, tomēr kā gan varam analizēt, kritizēt, vērtēt, ja nezinām faktus, ja nav pamatzināšanu ? Zināšanām un prasmēm jābūt līdzsvarā, tad nav iespējams manipulēt ar cilvēku prātiem.
DACE DALBIŅA, Latviešu valodas aģentūras direktora vietniece, Izglītības daļas vadītāja.