Ko atceraties no savas bērnības pilsētas?
Protams, viss bija citādi, bet to jau droši var apgalvot katra nākamā paaudze. Katram laikam ir savas pozitīvās iezīmes. Vairāk laiku nācās pavadīt kopā ar pagalma bērniem, tad vēl nebija datoru un arī krāsainais televizors bija retā mājā. Dzīvoju stacijas galā, vecākā paaudze šo rajonu vēl dēvēja par Kārlienu. Tajā laikā pilsēta ļoti attīstījās, radās daudz jaunu rūpnīcu un līdz ar to arī jaunu ģimeņu. Mūsu pagalmā vien bija pāri par 60 bērniem, kuri regulāri izdomāja kādas delverības. Vasarā daudz laika pavadījām pie Stāvajiem krastiem, apkārtējos mežos būvējām štābiņus, pie bijušās karaspēka daļas atradām pazemes ejas palikušās daļas. Bērnībā vēl paspēju redzēt šaursliežu dzelzceļa Ainaži – Valmiera – Smiltene pēdējās dienas, ar kaimiņu puikām veselas dienas pavadījām Valmieras mazbānīša depo, kur bija savestas vecās lokomotīves un pasažieru vagoni. Pieaugušajiem nezinot, remontējām un vizinājāmies ar rokas drezīnu. Bija ļoti interesanti, daudz tehnikas, — ko puikām vēl vairāk vajadzēja! Tas viss arī pamazām radīja interesi par tehniku un vēlāk pieteicos Jauno tehniķu stacijas trases automodelisma pulciņā.
Blakus mājai, kur dzīvoju, Imanta Jerkina vadībā ar stikla šķiedras rūpnīcas atbalstu tika izveidots Mini Auto korda un radiovadāmo modeļu pulciņš. Pateicoties vecāku nostājai, tiku pieteikts šajā pulciņā. Paldies vecākiem, jo apguvu ļoti daudz — virkni profesionālu iekārtu un praktisko zināšanu darbā ar metālapstrādes iekārtām virpām, frēzēm, urbjiem, lodēšanu, metināšanas darbiem, pat piedalījāmies kordodroma celtniecībā pie Baiļiem. Kolosālas zināšanas ko varēja iegūt! Tagad jauniešiem skolas vecumā tādu iespēju praktiski nav.
DARBĀ. Komandējumā Zviedrijā. Foto no personiskā arhīva