Tev vecāki devuši divus vārdus. Egons un Edgars. Ar kuru no tiem esi vairāk saradis, jūties komfortablāk? Varbūt tev katram vārdam sava lietošanas niša…
Jā, man ir divi vārdi, ar tiem man šis tas saistās. Rūpnīcā tie, kas ar mani ilgāku laiku bija kopā strādājuši, sauca mani par Egonu. Padomijas laikā bija pieņemts tikai viens vārds, un pasē man bija Edgars, bet manā ģimenē un visi bērnības draugi sauca mani par Egonu. Interesanti: kad mana meita Valda beidza 4. vidusskolu, visos papīros bija rakstīts – Egona meita, nācās visus dokumentus pārrakstīt (smejas)!
Kādu atceries Valmieru tūlīt pēc kara?
Pēc kara Valmierā atgriezos 1944. gada oktobrī. Nācu kājām no Dikļiem, kur Uzkuru mājās biju strādājis par izpalīgu. Skolniekiem toreiz obligāti vasaru vajadzēja pavadīt laukos. Valmieru ieraudzīju drupās… Kad aizgāju līdz vecvecāku mājai, tolaik Stacijas ielā 42 (tagad 28), virs ārdurvīm ieraudzīju Staļina bildi… Nezināju, ko darīt, uz ielas nebija neviena cilvēka. Tad nāca viena kundzīte un teica, lai ejot mājā no sētas puses – tur vēl manējie esot.
Gāju skolā, bija arī jāstrādā – jāvāc Valmieras drupas. Katrai klasei bija iedalīti zināmi gabali, gandrīz katru dienu pēc stundām strādājām.
Šķiet, esi pēdējais no Kārlienas lordiem?
Jā, bija mums tāda jauniešu grupa. Centrs gandrīz bija Antona māja, kur dzīvoja (Andrejs) Dripe, tad Marijas iela 17, kur dzīvoja Paijas ģimene, turpat arī mana nākamā sieva Līvija. Trešā vieta bija Marijas ielā netālu no gaļas kombināta, kurs Aleks Andrejs dzīvoja. Par šīm trim vietām Andrejs Dripe trijās grāmatās sīki aprakstījis. Es personīgi nepiedalījos lietās, kas bija ar ieročiem un zivju spridzināšanu. Biju tāds atturīgs, varbūt bailīgs… Toties aktīvi spēlēju kārtis, sevišķi aktuāla bija acīte, ko Pauku lejā spēlējām. Kārtis bija no burtnīcu vākiem, tikai retu reizi kas nopietns mums rokās gadījās.
MUNDRS JOPROJĀM! Edgars Egons Eiduks savā Linarda Laicena ielas namiņa dārzā. Ārijas Romanovskas foto