«Es ļoti ceru, ka 570 pašlaik Latvijā strādājošajām audžuģimenēm klāt nāks vēl vismaz 500 ģimenes, kas pieteiksies, tiks apmācītas un strādās kā specializētās audžuģimenes. Lielākais mērķis jau ir, lai 1200 bērniem, kas pašlaik dzīvo institūcijās, būtu sava audžuģimene,» sacīja Valmieras SOS ciemata direktors Edijs Pētersons, kad «Liesma» lūdza komentēt, kāds ārpusģimenes aprūpē strādājošiem liekas 2018. gads.
Pašreizējā sistēma bērnus samaļ
«Šis būs pārmaiņu gads. SOS ciemati turpinās piedāvāt jau esošo ārpusģimenes aprūpes pakalpojumu, un ir plānots, ka no 1. jūlija bērnus varēs uzņemt arī specializētās audžuģimenes, proti, ļoti konkrēti palīdzot ģimenisku vidi rast gan zīdaiņiem, kas jāizņem no bioloģiskās ģimenes, gan profilējoties par specializēto audžuģimeni, kas atbalsta bērnus, pusaudžus, jauniešus, kam ir noteikta invaliditāte, piemēram, funkcionālie traucējumi,» uzsvēra Edijs Pētersons, atgādinot, ka beidzot valsts ir sasparojusies un deinstitucionalizācijas projekta laikā, kas Latvijā jārealizē līdz 2023. gadam, īpaša uzmanība pievērsta arī ārpusģimenes aprūpes sistēmas reformēšanai.
«Pārmaiņu procesa dienaskārtībā ir aprūpes iestādes, un tas ir likumsakarīgi, jo var pastāvēt tas, kas mainās. Valsts ir sasparojusies reformu procesu menedžēt, tam piesaistot finansējumu, un tas notiek pirmoreiz pēdējo 25 gadu laikā, kopš Latvijā sociālo pakalpojumu sistēma vispār tika veidota. Pastāvošā ārpusģimenes aprūpes sistēma bērnus samaļ, un tā ir pēckara palieka. Mazos bērnus sociālās aprūpes centros nedrīkstēja ievietot jau sen, tāpēc uz plānotajām pārmaiņām raugos optimistiski,» tā E. Pētersons, kurš zināja arī dalīties pieredzē, kā deinstitucionalizācijas procesam cauri iets Eiropas valstīs, tostarp Igaunijā un Lietuvā.
BĒRNUNAMU BĒRNI sapņo par jaunu dzīvi, kurā viņiem būtu pats galvenais — mammas un tēta mīlestība un drošības sajūta, mājas, ģimene, kurā izaugt par cilvēkiem, kuri paši prastu mīlēt. Foto ilustratīva nozīme