Režisore Dzidra Smiltēna dokumentālo filmu nosaukusi «No ligzdas izmestie». Tā tapusi, uzklausot cilvēkus Latvijas novados, kuri piekrituši dalīties visslēptākajās un sāpīgākajās atskārsmēs. Rīgā Ģimenes mājā savu pārdzīvojumu atklāj audžuģimeņu veidošanas atbalstītāja Ārija Martukāne, Zantes krīzes centrā satikta vīra sista un mocīta sieviete ar sešiem bērniem, no kuriem mazākais ir vēl zīdainis, Lauberē bērnunamā uzklausītas atmiņas par dzērumā mirušu pusaudzi un to, cik vienaldzīgi notiekošajā noraugās mūsdienu sabiedrība, meitene no Pierīgas atklājusi, kāpēc aizgājusi no mājām un nekad vairs tur nav atgriezusies, Grašu bērnu ciematā satikti dzīvu vecāku bāreņi, bet Iļģuciema cietumā uzrunātas divas sievietes, kuras nogalinājušas savus bērnus.
Viens no šiem likteņstāstiem ir arī par pašu filmas autori Dzidru Smiltēnu. Pēc ilgām šaubām un pārdomām viņa izšķīrusies atklāt filmā sevis pašas pārdzīvoto. Režisore bijusi trīs gadus veca, bet brālītis tikai pusotra, kad nomirusi mamma. Tēvs no pārdzīvojumiem sācis dzert, par bērniem nav rūpējies, atstājis pie svešiem un arī bērnus sitis par katru palaidnību.
KAS PAMUDINA cilvēku ļaundarībai pret savu vistuvāko būtni uz pasaules — mazo bērnu? Filmā «No ligzdas izmestie» ir daudz jautājumu, mazāk atbilžu, bet ļoti daudz vērtīgu pārdomu, kas ļauj cilvēkam dvēseli briedināt. Publicitātes foto