To, ka vienaldzība spēj nogalināt, sabiedrība apjautusi, sekojot līdzi skumjajam mazā liepājnieka Ivana dzīvesstāstam. Cik ilgi līdzcilvēku sirdis trīsēs, ir atkarīgs no mūsu spējas mainīties, mācīties. Neviens speciālists gan diemžēl nav atzinis, ka nākotnē vairs nebūs gadījumu, kad sabiedrība pagriezīs muguru līdzcilvēkam, tostarp mazam bērnam, kurš cieš.
Bērns nenonāk uz ielas, neklaiņo, ja atbalstu, mīlestību saņēmis ģimenē. Taču vecāki ir ļoti dažādi — aizņemti, vienaldzīgi, pārguruši, depresīvi, apjukuši ikdienā, pazaudējušies, jo pašiem trūcis tā stiprā pamata, lai veidotu sakarīgas attiecības, lai saprastu, ko nozīmē patiesas rūpes, ilgas un nākamās paaudzes lološana.
Desmitiem reižu «Liesmā» esmu rakstījusi, cik bērnu pašlaik dzīvo ārpus savas bioloģiskās ģimenes, un varu atkārtot: ap 1200 sociālās aprūpes institūcijās, apmēram tikpat audžuģimenēs, trīsreiz vairāk pie aizbildņiem. Tas nozīmē, ka par teju astoņiem tūkstošiem bērnu ikdienā dažādu iemeslu dēļ negādā paša mamma un tētis.
Prātā palicis kādas ginekoloģes sacītais, lai arī citā kontekstā, proti, domājot par valsts apmaksātas kontracepcijas nepieciešamību sociālā riska ģimenēm, bet tas bija gana precīzs, lai tikai apjaustu un raksturotu, kādiem riskiem ir pakļauti vecāku negaidīti un nemīlēti bērni.
«Diemžēl ir tās situācijas, kad, jautājot māmiņām par iepriekšējiem bērniem, viņas pat nevar izstāstīt, kuriem bērniem ir palikušas aprūpes tiesības, vai kāds bērns ir audžuģimenē un kur tieši, bet ir nākamais mazulis, kura nākotne ir neskaidra, un ir grūti iztēloties šī bērna likteni,» plašsaziņas līdzekļos teikusi ginekoloģe, dzemdību speciāliste Vija Veisa.
MAZAM BĒRNAM nav atskaites punkta par pagātni, nākotni, viņš dzīvo šodienā, kura sabrūk, tāpēc to bērnu ciešanas, kuri paliek bez vecāku gādības, ir ar pieauguša cilvēka prātu neizmērojamas. Foto ilustratīva nozīme