Kaivas izvēle par labu psihologa profesijai
Neviens no ģimenes locekļiem nav saistīts ar šo profesiju. Vidusskolas laikā skolas psiholoģe uzdeva mums karjeras testus ar daudziem nopietniem jautājumiem, es veicu šo testu, un rezultātā parādījās divas jomas – žurnālistika un psiholoģija. Tajā brīdī fokusējos uz žurnālistiku, un, lai tajā man veiktos labāk, toreiz devos uz laikraksta «Liesma» redakciju, runāju ar galveno redaktori, man atļāva uzrakstīt kādu rakstu. Vidusskolas laikā piedalījos literārajā konkursā par Valmieras stāstu, uzrakstīju par Gauju, ieguvu pirmo vietu. Tajā laikā Vidzemes Augstskolā bija studiju programma saistīta ar žurnālistiku, kurā pēc vidusskolas absolvēšanas stājos, nokārtoju iestājeksāmenus, bet diemžēl saņēmu ziņu, ka neesmu uzņemta. Nezināju, ko darīt tālāk. Izmantoju iespēju doties uz Vāciju, strādāt par auklīti. Esot jau tur, saņēmu ziņu no Vidzemes Augstskolas, ka esmu uzņemta, bet biju jau iekārtojusies darbā.
Pēc laika vēl nebiju sākusi studēt, un paziņa teica, ka skolā trūkst skolotāju, lai es studējot pedagoģiju un paralēli strādāju viņas skolā. Iestājos Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā (RPIVA), studēju par psiholoģijas skolotāju. Prakses laikā sapratu, ka vidusskolēni ir motivēti jaunieši, kurus interesē pašizziņas jautājumi un diskusijas. Tas bija atšķirīgi no pamatskolas skolēniem, jo ar viņiem strādāt bija mans izaicinājumu laiks. Iestājos atkal RPIVA, ieguvu psihologa asistenta kvalifikāciju, pēc kuras sapratu, ka ir vēl jāstudē papildus klāt. Iestājos Latvijas Universitātē, kur ieguvu bakalaura grādu. Psihologs ir reglamentēta profesija, kurā ir jābūt pilnai izglītībai, tātad – maģistra grādam, lai varētu strādāt šajā profesijā, tāpēc iestājos Rīgas Stradiņa universitātē, kur bija jauna studiju programma Veselības psiholoģija, kas bija ļoti vērtīga. Pēc absolvēšanas atgriezos skolā, bet ne vairs kā pedagoģe, bet gan kā psiholoģe. Skolā par psihologu esmu nostrādājusi desmit gadus.
Ginta Riekstiņa, teksts un foto