Valmieras SOS ciematā ilgi nebija piedzīvots bēbīšu laiks. Ģimenes mājiņās dzīvoja pusaudži, jaunieši, kuri steidz skolā, uz nodarbībām, līdz krēslai laukā spēlē futbolu, bet augustā vienā namiņā atkal atskanēja gan bēbja smiekli, gan raudāšana un bērnu čalas. Dzīve Valmieras SOS ciematā ir gājusi pa loku. Daži izaudzinātie, jau pieaugušie jaunieši devušies patstāvīgā dzīvē, bet mājiņas jau tukšas nestāv.
SOS ciemata 9 gadu jubilejas pasākumā acis bija grūti atraut no mazās Annijas, Emīlijas, Evelīnas, Danielas un Valentīna — mazajām māsiņām un astoņgadīgā brālīša. Bērni līdzīgi cits citam kā ūdens lāses. Nokļūšana SOS ciematā dos viņiem iespēju uzaugt visiem kopā: līdz skolas laikam, pilngadībai, pieaugušo dzīvei, kas to lai zina. Svarīgākais, ka viņi nav šķirti laikā, kad dažādu iemeslu dēļ pašķīdusi ģimene. Piecatā viņi kaut kā mēģinās tikt galā ar to, ka zaudējuši svarīgāko — pašu mammas gādību un mīlestību.
JAUNA UN, JĀCER, LABĀKA DZĪVE sagaida gadu veco Anniju,viņas māsiņas un brālīti, kuri nesen nonākuši Valmieras SOS ciematā. Kopā ar SOS mammu Initu (attēlā) viņi būvēs iespēju tiltus, priecāsies, bēdāsies. Tas nozīmē — viņi būs ģimene. Jāņa Līgata foto