«Pārsteigums bija milzīgs. Kad tiku nosaukts kā gada labākais sociālais darbinieks, biju apjucis. Jāsaka kaut kas, jāpateicas, bet grūti runāt, jo patiešām uzreiz nāk tas jautājums: kāpēc, kas īpaši labs ir padarīts? Es taču vienkārši cenšos darīt lietas, kā vajag. Mani vecāki bieži bērnībā teica: vai nu tu to dari, vai nedari! Ja daru, tad ar pilnu atbildību, pēc labākās sirdsapziņas, cenšoties, lai būtu rezultāts,» sarunā ar «Liesmu» sacīja Jānis Zauers, kurš sociālā darba jomā nostrādājis jau teju 18 gadus — strādājis Valmieras pašvaldības sociālajā dienestā un tagad Burtnieku novadā.
«Novads ir gana liels, seši pagasti. Kādā esmu satiekams biežāk, citviet retāk, bet būts ir visur. Sociālais darbinieks taču ir atvērts darbam ar cilvēkiem,» sacīja Jānis, kurš ir sociālais darbinieks ar augstāko profesionālās izglītības grādu, kurš ap gadsimtu miju pieņēmis izaicinājumu un mainījis arī savu dzīvi.
«Savā iepriekšējā dzīvē man bija izglītība gan lauksaimniecībā, gan pārtikas ražošanā, bet pārmaiņas jau ne reizi vien skārušas mūsu valsti… Un tad nāca piedāvājums par sociālo darbu, man šķita — nu, kāpēc ne? Es pats biju piedzīvojis, kā ir būt sarežģītā situācijā, bet tad man bija iespēja atbalstīt citus, palīdzēt. Es arī sapratu, ka sociālais darbs nebūs tā joma, kas varētu beigties rīt vai parīt. Šajā darbā ir attīstība, izglītošanās un pašizglītošanās. Darbs, kuru darot esi vajadzīgs citiem. Tad kāpēc nedarīt?» pārdomās par savām izvēlēm iegrima Jānis Zauers, piekrītot, ka sociālā darba darītājas pārsvarā ir sievietes, bet, viņaprāt, arī vīriešiem ar savu lietu redzējumu, vērtējumu un varēšanu tur ir un būtu vieta.
IR IESPĒJA iedzīvotājiem palīdzēt, domāt par ģimenēm, kurās aug bērni, par veciem vientuļiem cilvēkiem un cilvēkiem ar invaliditāti un viņus atbalstīt, saka Jānis Zauers. Jāņa Līgata foto