«Kāda izskatās mīlestība? Tai ir rokas, kas darbojas citu labā. Tai ir kājas, kas steidzas pie grūtdieņiem. Tai ir acis, kas redz postu un trūkumu. Tai ir ausis, kas sadzird nelaimīgo nopūtas. Tāda ir mīlestība,» šīs pārdomas ir ierakstītas Rīgas Reformātu – Brāļu Evaņģēliski luteriskās draudzes mājaslapā. Draudze ir maza, bet tās pastāvēšana nav iedomājama bez līdzdarbošanās biedrībā «Zvannieku mājas». Kāpēc tā?
«Visvērtīgākais ir tikai tas, ko beigu beigās mēs paši gribam. Ja mums kaut kas ir uzspiests no vecākiem, no sabiedrības, no baznīcas — jā, tas dažos gadījumos mūs pasargā no lielām nelaimēm, bet tas neveido mūs kā cilvēkus. Vienīgais, kas mūs veido kā cilvēkus, ir tas, par ko mēs stāvam, un to darām, jo tā mēs gribam! Tā ir mūsu identitāte. Ja es to nedarīšu, tad es vairs neesmu es: esmu lupata, kājslauķis, prom metama lapaspuse,» sacīja mācītājs, teologs Juris Cālītis, «Zvannieku biedrības» dibinātājs, kuru mājās par tēti sauc daudzi bez vecāku gādības palikuši bērni, mazie ar īpašām vajadzībām, par kuru dzīvi stāstot, Cālītis saka: «Tie, kuri atbrauc pie mums un redz, kas izveidots, kļūst par citiem cilvēkiem. Viņi ierauga, ka ne tikai tā sauktais Hārvardas materiāls, bet arī šādi bērni ir vērtība, lai mēs varētu uzturēt savu cilvēcību, lai mēs nepielūgtu tikai prātu. Šiem bērniem piemīt kaut kas tāds, kas mums nav dots.»
KATRA SPĒKOS IR BĒRNIEM PALĪDZĒT — saka Sandra Dzenīte-Cālīte un Juris Cālītis, kuru darbs to sen jau apliecina.