Maruta bija Ķoņos, es biju šeit, un mēs vismaz trīsreiz gadā braukājām viena pie otras. Kontaktus mēs uzturējām ļoti ciešus, jo varējām sazināties krievu valodā. 1989. gadā es šaipusē biju viena no tām, kas koordinēja aktivitātes, kas saistītas ar neatkarības atgūšanu. Visi tajā laikā šuva karogus. Es šuvu karogus šeit. Igaunijā nevarēja dabūt zilo audumu, jo tas, protams, bija ar nolūku aizliegts, to netirgoja, bet mums te pie Latvijas robežas bija laba dzīve – mēs varējām aizbraukt uz Rūjienu un nopirkt pareizo zilo krāsu. Vispār mēs esam arī ļoti īpašā reģionā – Igaunijas mērogā šis reģions vienmēr bijis visbagātākais, un Mulgimā ir izteikta kultūrvieta. 19. gadsimtā šeit ir dzīvojuši vissmalkākie ļaudis un bagātākie zemnieki.
Cik ilgi jūs šeit dzīvojat?
Mana ģimene un vecvecāki šeit ir dzīvojuši vairākās paaudzēs – ne gluži šinī mājā, bet netālu no Lilli – 7 km uz priekšu. Manu vīru pirms 40 gadiem šeit nosūtīja darbā no Ida-Virumā, un mēs palikām šeit. Sākumā dzīvojām mežniecības mājā, jo vīrs ir mežzinis. Kad sākās atmodas laiks, es vēl nebiju kultūras namā, jo man tikko bija piedzimis bērniņš, bet pēcāk kļuvu par kultūras dzīves organizatori. Mums ir pieci bērni, un 1988. gadā man piedzima piektā meita. Baltijas ceļa laikā viņai bija 10 mēneši, un mēs ar mazulīti gājām stāvēt Baltijas ceļā. Iesēdināju ratiņos, un meitiņa 10 mēnešu vecumā arī piedalījās Baltijas ceļā.
Lilli ciema ļaudis Baltijas ceļā Lilli ciemata vidū pie vēl šobrīd tur redzamās koka ēkas. Foto no Karīnas Valksāres privātās kolekcijas