Šis vēsturiskais datums vienmēr ir bijis savrups mūsu valsts un tautas svētku vai atceres dienu kalendārā. Varbūt ne tik atsvešināts kā katra gada decembra pirmā svētdiena*, bet tomēr… Nav arī dzirdēts, ka šajā pašā sakarā ļoti līksmotu igauņi un leiši, čehi un somi vai citas tautas, kurām tiesības uz savu valsti «dāvāja» Antantes – 1. Pasaules karu uzvarējušo lielvalstu – Augstākās padomes lēmumi.
Tas ir neizbēgami, saprotami un vairāk nekā atzīstami: nācija, kas sev brīvību un valsti izcīnīja «dvēseļu putenī», ar smagiem karavīru, bēgļu un ienaidnieka varā atstāto tautiešu upuriem, negrib pieļaut domu, ka ziedošanās un ciešanas būtu veltas, ja «lielajiem onkuļiem», kuri Parīzē izlēma Eiropas likteni, prātā būtu kas cits. Vinstonam Čērčilam mēs mūžam pārmetam nodevību – Staļinam 1945. gadā atdoto Baltiju, Poliju un Austrumeiropu, taču viņš jau toreiz, par de iure lemjot, mūs «nemīlēja»…
Tāpēc vien granīta «sarkanais» strēlnieks – jā, tas, kam padomju ordenis pie krūts un zvaigzne pierē, Ļeņinam un Trockim akli kalpojušais – ir pelnījis mūžam stāvēt Daugavmalā. Rietumu sabiedroto sentiments pret «balto» Krieviju bija ļoti spēcīgs. Līdz pat boļševiku apvērsumam šī valsts bija nepārvērtējams cīnītājs ar Vācijas un Austroungārijas rūdīto «kara mašinēriju», neļaujot Rietumu frontei kādā brīdī sabrukt un Parīzei nokļūt okupācijā.