Te nu nežēlīgi atkal izskan jautājums, uz kuru jau atbildējušas Latvijā tik daudzās pamestās sētās: «Kurš nāks dzīvot šajos dārzos, kurš šo zemi tālāk kops?»
Ienāk ārzemnieki no ES daudz bagātākajām valstīm, kuriem ir rocība šādu pārdošanā piedāvātu zemi nopirkt pat par ļoti augstām cenām, tādējādi dzenot vēl vairāk augšā tās kadastrālo vērtību. Tiek vērtēts, ka nepilnos 10 gados cena lauksaimniecības zemei ir kāpusi vairāk nekā divreiz un patiešām labas zemes hektārs jau maksā tuvu pie 10 000 eiro. Vecās sētas ārzemnieki gan nesteidz sakopt, arī vecajos dārzos un parkos lielas vērtības nesaskata, bet no mūsu auglīgās zemes ražu ievākt un peļņu gūt prot. Nav arī mazsvarīgi, ka vietējiem, kas nopietni strādāt gatavi, dod labi apmaksātu darbu.
Diemžēl ir arī gadījumi, kad zemi nopērk tādi eiropieši, kas par saimniekošanu laukos pat nav domājuši, bet ar šo zemi spekulē, iznomā vietējiem zemniekiem. Iespējams, ka tieši šādu spekulantu dēļ jau gadiem sabiedrībā iesakņojies uzskats, ka Latvijā pārāk lielas lauksaimniecības zemes platības nonāk ārzemnieku īpašumā. (Pat īsti neargumentēts: pēc Zemkopības ministrijas datiem, ārvalstu fiziskajām personām šobrīd pieder ne vairāk par 1 % no Latvijas lauku zemēm).
Šī sabiedrībā valdošā noskaņojuma un latvisku lauku saglabāšanas motīvu dēļ valstī pie varas esošie jau kopš Latvijas iestāšanās ES 2004. gadā ar dažādiem likumiem un prasībām ir centušies ierobežot ārzemnieku tiesības pie mums nopirkt zemi. Līdz pat 2014. gadam ārzemnieki lauksaimniecības zemi pie mums varēja iegādāties, vien izveidojot kopuzņēmumu ar kādu Latvijas uzņēmēju vai pērkot zemi kopīpašumā ar kādu Latvijas pilsoni. Kad ES dažādas institūcijas mums prasīja dažādos ierobežojumus lauku zemju pirkšanā atcelt, Saeimas deputāti 2017. gada 23. marta sēdē pretī izvirzīja vienu no saviem spēcīgākajiem ieročiem – Valsts valodas likumu. Tika noteikts, ka lauksaimniecībā izmantojamās zemes pircējiem ir jāzina valsts valoda vismaz B pakāpē.