Visvairāk – 885 tūkstošus eiro – tērējusi Ārlietu ministrija, tomēr diez vai šī institūcija būtu pelnījusi pārāk skarbus pārmetumus, jo nav iemesla nepiekrist izdevumu pamatojumā teiktajam, ka «dienesta braucieni un komandējumi ir ārlietu dienesta būtiskākais instruments. Lai arī cik efektīvi ministrijas darbinieki būtu video formātos, diplomātu labākie rezultāti sasniedzami klātienes sarunās.»
Otrajā vietā ierindojusies Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) ar komandējumos tērētiem 704 tūkstošiem eiro – par 29 tūkstošiem vairāk nekā 2018. gadā, visbiežāk dodoties uz Beļģiju, Lietuvu, Igauniju, Somiju, Franciju, Vāciju, Spāniju un pat Krieviju un Rumāniju. Zinot, ka Eiropas Savienības nākotnes politika pavilkusies uz zaļo enerģiju un domāšanu, nav jābrīnās, ka VARAM tā vietā, lai sakārtotu nesmukumus savā zemē, iesaistījusies deviņās Eiropas Teritoriālās sadarbības programmās. Kāds no šīs dalības būs sausais atlikums, varam vien zīlēt kafijas biezumos, taču, manuprāt, jauniem, izglītotiem un gudriem cilvēkiem, kurus patiesi šie projekti interesē, visas ar tiem saistītās zinības pieejamas internetā un tāpēc nebūtu jātērē valsts līdzekļi, lai garlaikotos semināros un cita veida sanāksmēs. Tomēr, spītējot Covid pandēmijai, VARAM darbinieki šogad jau paspējuši pabūt 180 komandējumos Latvijā un ārvalstīs.
Trešā aktīvākā ceļotāja pērn bijusi Aizsardzības ministrija, tērējot 444 tūkstošus eiro un visbiežāk apmeklējot Beļģiju, Vāciju un Igauniju, saistībā ar nozares politikas īstenošanu un starptautiskās sadarbības nodrošināšanu. Kaut ko kritisku iebilst šiem argumentiem nebūtu prāta darbs, jo Aizsardzības ministrijas rīcībā, kā zināms, ir tanki, pašgājējhaubices, mīnmetēji, mašīnpistoles un cita veida moderns bruņojums pretinieku dzīvā spēka iznīcināšanai jebkurā diennakts laikā.