Tur domāt nav laika, tur jāizdzīvo. Tur izmisumā vienīgi skan ukraiņu lūgšana. Ukraiņa pateicība par nodzīvotu mirkli, par izglābšanos, par svētību aizgājušajiem. Tad dzirdama ukraiņa apņemšanās izturēt, pārdzīvot, atjaunot. Ir arī nosodījums, naids un lāsti, bet nesalīdzināmi mazāk. Ir asaras, to notraušana un neizmērojams spīts acu skatā, veroties debesīs. Apbrīnojams tautas spēks. Pa abām karojošām armijām kopā nesaskaitīsim tik daudz kritušo, cik nonāvēto, nosaldēto, izvaroto, nobadināto ir tautas vidū. Vēl jau liekas, ka tik daudz nav, bet Hersonas, Mariupoles elle nav pavērta vaļā…
Par ticības ābeci es saucu desmit baušļu zināšanu un, vēl labāk, – to ievērošanu. Vismaz tik daudz, un jau būtu labāk. «Tev nebūs nokaut», «Tev nebūs zagt» – šis ir tik pašsaprotami. Balta patiesība. Esi ticīgs vai neesi, tā būtu tāda normāla cilvēka uzvedība.