Priecē, ka tas notiek ne tikai vārdos, bet arī darbos. Kā zināms, pašvaldība ir apkopojusi un publiskojusi ikvienam pieejamu informāciju par vietējiem ēdināšanas, tirdzniecības un pakalpojumu sniegšanas uzņēmumiem, kuri veic piegādes mājās un cita veida palīdzību iedzīvotājiem. Sistēma strādā! Tā rada jaunus abpusēji izdevīgus kontaktus starp vietējo ražotāju un patērētāju, tā mudina ne vienu vien beidzot arī apgūt interneta veikalu priekšrocības.
Diemžēl ne vienmēr tik sekmīgi atrast sev vēlamos produktus izdodas tiem, kas savas darba specifikas dēļ nevar veikt pašizolāciju un, kā mūs visus pašlaik aicina: «paliec mājās!», neiet uz darbu. Ir taču profesijas, kurās jāstrādā, lai vai kas notiek visapkārt. Kā pašlaik jūtas mūsu līdzcilvēki, kuri nestrādā attālināti un kuri, beidzot darbu, izvēlas būt patriotiski, tādēļ iestājas par akciju «Atbalsti vietējos»? Tas nozīmē, ka viņi savas un savu tuvinieku drošības dēļ izvēlas neapmeklēt lielveikalus, bet dod priekšroku vietējo zīmolu nelielajām tirgotavām, kur pircēju plūsma ir mazāka.
Nesaukšu nevienu vārdā, jo, esot Covid-19 ēnā, nevienā uzņēmējdarbībā pašlaik nav vieglas dienas, bet sava veida tirdzniecības organizācijas problēma tomēr pastāv. No pircējiem nācies dzirdēt, ka pie mums pašlaik zināmā mērā atkārtojas tieši tāda pati situācija, kāda bija tad, kad Valmieras Maximā notika remontdarbi. Atcerēsimies, ka toreiz ne vienam vien pircējam iestājās diskomforts, jo gribot negribot bija jāsaskaras ar mazo vietējo veikalnieku neprasmi vai pat neuzdrīkstēšanos uz laiku pārkārtot savu ierasto ikdienu un ar kritisku aci pārskatīt arī preču piegādes. Rezultātā pircējam kā tādam orientēšanās sacensību dalībniekam bija jābizo no bodes uz bodi, lai savāktu visu savam pārtikas grozam nepieciešamo. Te vienā veikalā nebija tas, te otrā neatradi ko citu, te jau pievakarē bija izpirkts tieši tas, pēc kā speciāli nāci uz šo vai to vietējo veikaliņu.
Nu atkal notiek tas pats! Ja vien distancēšanās dēļ ej ar līkumu lielveikalu burzmai, tad rēķinies, ka būs vajadzīgi ne vien stipri nervi, bet arī veiklas kājas, lai apskraidītu vairākus veikalus. Tieši tā nesen gadījies kādai manai paziņai, kura, brīvdienām nākot, bija nolēmusi palutināt sevi ar šķelto zirņu zupu. Nekas neesot sanācis, toties galdā celta to pašu (iepriekšējā dienā kārtīgi izmērcēto) zirņu putra. Iecere par zupīti pajukusi, jo tovakar nevienā no tuvējiem veikaliņiem tā arī nav atradusi buljonam nepieciešamos vistu stilbiņus vai muguriņas. Piedāvātas tikai filejas, bet kurš tad zupu vāra no filejas! Nav tikusi arī pie zupai nepieciešamajiem kartupeļiem, jo šie dārzeņi diemžēl safasēti tikai prāvos, mājās stiepšanai pārāk smagos fasējumos, toties nefasēto, brīvi atlasāmo burkānu paskats pircējā nav radījis ne mazāko vēlmi likt tos savā iepirkumu grozā. Tā arī neko no iecerētā nenopērkot, pircēja pie kases paziņojusi, ka, lai arī savā būtībā ir Valmieras patriote, šīs tirgotavas durvis tomēr nekad vairs nevēršot. Akcija «Atbalsti vietējos» ir tikai tā pa īstam sākusies, tādēļ, manuprāt, vietā būtu atgādināt klasisko: «Pastāvēs, kas pārvērtīsies!»