Patlaban jaunievēlētais Valsts prezidents var maksimāli izbaudīt politiķu goddevību un arī popularitāti tautā – līdz brīdim, kad viņš pieķersies savu pienākumu pildīšanai, varbūt vēl kādu laika sprīdi pēc tā. Uz rudens pusi «medusmēnesis» jau droši vien būs beidzies. Paša Levita vainas te nav ne šķipsnas, un diez vai arī viņš kaut ko īsti var darīt tagadējā tautmīlas līmeņa nosargāšanai. Labāk nemaz necensties, bet stoiciski ar to samierināties un konsekventi darīt to, ko ir apņēmies un mums solījis.
Ap topošo valsts galvu ir sakults milzu mākonis no pielūgsmes un cildinājumu putām, un reālais cilvēks tajā ir pazudis ar galiem. Lišķi, dzenoties pēc sava labuma, un vientiesīgi tūdaliņi, steidzot akli pieslieties «ģenerālajai līnijai», mums krāšņi iztēlo Levitu par dieviem līdzīgu pārcilvēku, kurš atrisinās visas valsts problēmas, noslaucīs visas sērdieņu asaras, sados pa nagiem visiem bezgožiem un godam izvedīs Latviju «pasaules plašajos ceļos»…