Situācijas paradokss šajā gadījumā slēpjas faktā, ka vēlētāji ir būtībā izteikuši neuzticību šobrīd vēl valdošās koalīcijas trim partijām, kuru atrašanās pie varas laikā Latvijas valsts beidzot ir atgriezusies uz attīstības ceļa. Ir vesela plejāde rādītāju, kas uzskatāmi liecina, ka vismaz šobrīd kopējā trajektorija ir pozitīva. Protams, arī trūkumu, skandālu un dažādu negāciju pie mums vienmēr ir bijis vairāk nekā sunim blusu, tomēr tie ir tikai melni plankumi un plankumiņi uz kopumā baltās krūtežas fona. Tāpat ekonomiskā izaugsme nav nonākusi līdz visiem valsts iedzīvotājiem, nekur nav pazudusi brēcošā nevienlīdzība utt., tomēr kopējās tendences nenoliedzami ir ar plusa zīmi.
Ņemot to vērā, būtu tikai loģiski, ja vēlēšanās tiktu atbalstīts patlabanējais kurss, vienlaikus kategoriski prasot likvidēt esošās negācijas un bez žēlastības revidējot deputātu kandidātu sarakstus, lai attālinātu no varas ešeloniem ļaudis, kuru vārdi ar šīm negācijām asociējas. Pieredze šajā ziņā Latvijas vēlētājiem (vai vismaz dažu senāko partiju atbalstītājiem) ir gana liela, un, kas pats interesantākais, šis princips arī darbojas, pie tam gadu gaitā ir kļuvis aizvien efektīvāks.