Šādu vienaldzību, protams, var skaidrot ar pagaidām līdz galam neuzvarēto Covid-19 pandēmiju, kā arī ar to, ka jaunizveidotajos, daudz plašākajos par iepriekšējiem novados vairākums deputātu amatu kandidātu bija vēlētājiem maz zināmi, un arī ticība, ka ar daudzām apdzīvotajām vietām nekādi nesaistīti cilvēki risinās šo vietu iedzīvotāju problēmas, nebija īpaši liela (pieklājīgi izsakoties). Tāpat vēlētāju vienaldzību var skaidrot ar vilšanos par teritoriālo reformu kopumā, kuras rezultāts acīmredzami ir iedzīvotāju un varas tālāka distancēšanās, ar faktu, ka pašvaldību vēlēšanās tomēr ir pieņemts balsot par zināmiem darītājiem, nevis nezināmiem vairāksolītājiem vai par izteikti politizētiem kandidātiem u.c.
ar arī attaisnoties ar to, ka vēlēšanas nenotika Rīgā, kura tradicionāli piesaista lielāko iedzīvotāju uzmanību visā valstī, vai ar to, ka liberālie Rīgas mainītāji ar kādiem vērā ņemamiem darbiem lepoties nevar (tieši tāpat kā viņu kolēģi valdībā), kas attiecīgi liek domāt, ka tādi paši būs viņu domubiedri citviet Latvijā – attaisnojumus ir iespējams atrast daudzus un dažādus, un katrs no tiem būs zināmā mērā patiess.