Identitātes, latvietības vai pašapziņas kods? Arī tie, kas svētku nedēļu pavada darbā pie galda, spēj priecāties par svētku dalībniekiem, un tas tiešām ir daudz. Labais vairo labo, bet tas, kurš priecājas par otra laimi, pats nevarot būt nelaimīgs. Tautas vai dzīves gudrība? Drīzāk – mūsu un nevis – mans. Dziesmu un deju svētki ir vienmēr bijuši kaut kas tautai piederošs, spītējot laikiem un varām.
Drusku papētīju, kā šī svētku simtpiecdesmitgade ir izskatījusies skaitļos, un tur gan var spilgti pamanīt, cik ļoti tautas vēlme un arī iespēja dziedāt un svinēt bijusi atkarīga no varām, kariem, okupācijas, nebrīves un tautas jaudas atgūšanas, brīvi plīvojot sarkanbaltsarkanajam karogam virs galvām. Tiem nav bijis piecgažu ritma, pirms tika proklamēta Latvijas Republika, svētki gribēja šo tradicionālo ritmu iegūt brīvvalsts laikā, un pamazām tas izdevās, pieaugot arī dalībnieku skaitam, kas sasniedza 16 tūkstošus dziedātāju. Visbagātākais bijis 1938. gads, kas pulcēja 16 tūkstošus dalībnieku un 100 tūkstošus skatītāju. Tolaik tas bija ļoti daudz. Pēdējie brīvie svētki izskanēja 1940. gada jūnijā Latgalē, un tad jau karš un okupācijas gadi.