Cer ierobežot ierēdņu «nopirkšanu»

Šādu pāriešanu pretējā pusē pašlaik nekas neierobežo. Tad nu privātās kompānijas, kurām radušās domstarpības ar valsti, ir iemanījušās savā pusē dabūt tieši tos ierēdņus, kas tiesas procesos sākotnēji piedalījušies kā valsts interešu aizstāvji. Piedāvājot ierēdnim pat divreiz lielāku algu, nekā viņam līdz šim maksāja valsts, uzņēmēji savā pusē dabū cilvēkus, kas labi zina visus valsts puses argumentus un, iespējams, pat vēl sākotnējās tiesas sēdēs galdā neliktos. Tā ar dubultu vai lielāku algu kompānija faktiski nopērk informāciju, lai tiesā uzvarētu un iegūtu (atgūtu) tādus labumus, kas naudas izteiksmē var neskaitāmas reizes pārsniegt lielajā algā tērēto. Reāli tā ir korupcija, bet pagaidām to var vērtēt vien kā to ierēdņu morāles jautājumu, kuri naudas dēļ ir gatavi uzmest (varētu pat teikt, nodot) valsti. Sevišķi dīvaina situācija ir gadījumos, kad tiesvedība ieilgst un vienā un tajā pašā strīdā sākotnējais valsts interešu aizstāvis nobeigumā jau ļoti argumentēti aizstāv kompānijas intereses. Tā pirms tam 12 gadus valsts pārvaldē strādājušais, pat vairāku valdību noslēpumus zinošais Valsts kancelejas jurists  Ivars Mēkons  pēc aiziešanas no šī amata tūdaļ iesaistījās kompānijas «Winergy» tiesvedībā pret Latvijas valsti. Līdzīgi rīkojās arī Valsts kancelejas direktore Elita Dreimane, kura kļuva par «Latvijas gāzes» padomnieci juridiskajos jautājumos brīdī, kad šī uzņēmuma akcionāri sāka tiesvedību pret valdības lēmumiem. Pāriešana un valsts darbā iegūto zināšanu līdzi aiznešana uz privātām kompānijām notiek arī ar mazāka ranga amatpersonām.