Skola2030 nav par mūsu iepriekšējās profesionālās pieredzes apšaubīšanu vai noliegšanu. Es personiski uz to raugos kā uz jaunu grūdienu mērķtiecīgākai un sistemātiskākai darīšanai. Tas ir mēģinājums apzināt labās prakses piemērus, kurus jau tagad īsteno ne tikai Latvijas, bet arī citu valstu izglītības sistēmā, un radīt skolēniem un skolotājiem iespējami labāku savstarpējās mācīšanās ietvaru. Tas ir mēģinājums skaidri un saprotami definēt valsts pasūtījumu izglītībā, kur vienlīdz svarīga ir gan skolēnu, gan skolotāju profesionālā izaugsme. Es apzinos, ka arī man gaidāmās pārmaiņas liks daudz mācīties un pielāgoties, lai gan man jau ir darba pieredze skolā, jo es ne tuvu visu zinu un māku. Taču aicinu savus kolēģus uz gaidāmajām pārmaiņām raudzīties kā uz profesionālās izaugsmes iespēju arī mums pašiem. Mēs strādājam profesijā, kas no mums pieprasa nemitīgi atjaunināt profesionālās iemaņas un katru dienu liek kļūt par iespējami labāko sevis versiju. Tāpēc tik ilgi, kamēr darbs skolā būs mūsu personiskā izvēle, nevis apstākļu diktēta nejaušība, es aicinu sev atgādināt: arī es to varu, tāpēc mums izdosies!
Protams, reformas sekmīgai īstenošanai būs svarīgi domāt par profesionālā atbalsta sistēmas veidošanu skolotājiem uz vietas skolā, lai palīdzētu viņiem sagatavoties pārmaiņām un iedrošinātu mēģināt. Mani novērojumi, tiekoties ar skolotājiem no dažādiem Latvijas reģioniem, liecina nevis par to, ka skolotāji nebūtu gatavi pārmaiņām, bet gan par to, ka viņi pārāk maz uzticas paši sev, jo viņi jau pašlaik daudz dara, lai pielāgotu mācību procesu skolēnu mācīšanās vajadzībām. No savas skolotāja pieredzes zinu droši, ka profesionālā varēšana būtiski mainās, tiklīdz apzinātā līmenī atļaujamies mēģināt un pēc tam sarunāties par savu mēģinājumu iznākumu, jo tas gan ir skaidrs – mēs nevaram iemācīt saviem skolēniem būt drosmīgiem, neatlaidīgiem un mērķtiecīgiem tikai ar vārdiem vien. «Neviens tevi neatcerēsies tikai par tavām domām…» (G. G. Markess.)
Redakcija publicē saīsinātu viedokli.