Daži mani novērojumi

Manuprāt, patiešām vajadzētu mums atvērt acis un beidzot ieraudzīt to, ko pirms tam vai nu bijām palaiduši garām, vai ignorējām, vai arī pamainīt savas ikdienas darbības. 
Pirmais, ko ievēroju lielveikalos un par ko ļoti priecājos, – ka beidzot tiek iesaiņotas smalkmaizītes. Bija tādi lielveikali, kur tās stāvēja bez iesaiņojuma, jebkurš tām varēja uzklepot, uzšķaudīt un pat apgrābstīt. Esmu  redzējusi, kā cilvēki, neuzvelkot pārtikas cimdus, pārbauda, cik mīkstas ir smalkmaizītes, iebakstot tām un pie tam nenopērkot, bet gan atstājot turpat kastītēs pie pārējām smalkmaizītēm. 
Otrs, ko pamanīju veikalos un kas arī ir patīkami, – ka cilvēki nestāv vairs viens otram tik tuvu, jo ievēro divu metru distanci. Būsim godīgi, kuram no mums ir paticis, ka rindā ļoti tuvu stāv cilvēks, pat tā, ka viņš ar savu groziņu tev pieskaras vai pat elpo tev pakausī. Es bieži par šo esmu aizrādījusi, jo uzskatu, ka mums katram ir tiesības uz savu privāto telpu un nav jālien virsū otram cilvēkam. Man tas nešķiet patīkami! Starp citu, atgadījums no manas dzīves. Kādu vakaru iepirkos  lielveikalā un, stāvot rindā, kāds kungs man tik tuvu pienāca klāt, ka tad, kad bija mana kārta maksāt par pirkumu, es it kā pa jokam šim kungam teicu: maksāsiet manā vietā, ja jau esat tik tuvu pienācis man klāt? Uz ko viņš atbildēja: protams, nē, un uzreiz pakāpās dažus soļus atpakaļ. Ceru, ka viņš guva kādu mācību! 
Trešais novērojums arī man ir no lielveikala. Šķiet, ka vecāki sākuši vairāk runāt ar saviem bērniem. Vakar kāda mamma savam bērniņam, stāvot pie plaukta, kurā bija daudzas šķirnes ar cepumiem, stāstīja par katru šķirni, kādas garšas tie ir. Domāsiet, ka pēc šīs situācijas nevaru izdarīt secinājumus?! Varu gan, jo konkrēti šo mammu atceros no citas dienas veikalā. Toreiz uz bērna jautājumu, kādas konfektes ir plauktā, māmiņa atbildēja, ka dažādas, un iedeva bērnam mobilo telefonu, nevis izstāstīja par konfekšu šķirnēm. 
Sāksim novērtēt to, kas mums tiek dots, un pateikties par to!