Šoreiz stāsts nebūs par laivām, bet vairāk par attieksmi, kas, izrādās, vienam un tam pašam cilvēkam, esot savā īpašumā uzņēmējam tūrisma nozarē, savukārt citā novadā – kilometrus trīsdesmit tālāk – pildot tautas kalpa misiju, izrādās krietni vien atšķirīga.
Ja reiz gleznā vietā pie ūdens uzceltas mājiņas atpūtniekiem, tad ir tikai normāli, ka tādas vietas īpašnieks būtu nikns, ja, iespējams, pārsimt metru tālāk, kur būtu kāds pašvaldības, varbūt pat ar Eiropas naudas palīdzību, sakopts zemes pleķītis tā paša ūdens malā, ierastos tūristi ar kemperiem un tur dzīvotos, cik viņiem sirds vēlas. Protams, par baltu velti, jo atpūtas vieta, varbūt arī peldētava tur publiska. Tad šāds vīrs būtu nikns, ka viņa kases aparātam iet garām tā nauda, ko šie atbraucēji ar kemperiem, visbiežāk jau ar svešām numuru zīmēm, varētu ienest viņa biznesā.