Varam tās tagad nokārtot, kā amerikāņi saka, «atmaksājot citam» (Pay it forward). Palīdzot kara bēgļiem no Ukrainas, mēs atdarām Zviedrijas tautai, kura reiz pieņēma un izmitināja tos Latvijas cilvēkus, kuri devās pār jūru laivās. Arī ASV valdībai, kurai pēc kara «dīpīšu» jeb «pārvietoto personu» nometnēs ļāva patverties, atgūties un paglābties no Staļina skavām tiem mūsu tautiešiem, kuri – brīvprātīgi, padevīgi vai arī ne visai – tika organizēti izvesti un kara beigas sagaidīja Vācijā.
Protams, Zviedriju un bēgļus pieminot, uzreiz gluži vai nesaraujami piesauc tās valdības Padomju Savienībai izdotos leģionārus. Dažs pat uzstāj – tas esot nenomaksājams karalistes parāds mums. It kā nelielā Zviedrija toreiz būtu superlielvalsts, kas spēj ignorēt Otrā pasaules kara uzvarētāju gribu. Neitrālajai valstij tās attiecībās ar sakauto Hitlera režīmu bija sakrājies nopietns «nedarbu» saraksts, lai tā spētu humānisma principu vārdā iestāties par 250 baltiešiem nacistu armijas formās.