Bēdīgi, ka uzņēmuma vadība ir tik ļoti tendēta uz pircējiem, bet mazāk – uz darbiniekiem. Ieejot veikalā, pirmās mēs ieraugām nopietnās darbinieku sejas, kas cenšas vadītāja uzdoto izdarīt noteiktajā darba laikā. Ir piemirstas veikalu ķēdes vadības radītās intrigas un patiesības slēpšana traģēdijas laikā. Protams, sekas ir jūtamas, jo man pazīstami cilvēki atzīst, ka cenšas šo veikalu apmeklēt pēc iespējas mazāk. Kamēr mēs izvairāmies, cieš veikala darbinieki, kas strādā kā īsti darba zirgi, saņemot smieklīgu atalgojumu. Darba stundu skaits viņiem samazināts, bet ne darba apjoms.
Pircējs ir karalis, bet kas viņu aptekalē? Domāju, ka arī šie cilvēki ir pelnījuši saņemt cieņu, ne tikai lamas par nepareizām cenu zīmēm un preču apšaubāmo kvalitāti. Tā ir lielveikalu ķēde, kurā darbinieki kļuvuši par multifunkcionāliem kareivjiem – krāmē plauktus, bet, lai nopelnītu kaut cik sakarīgu algu, strādā virsstundas vai brauc palīgā uz Rīgas veikaliem, kur par vienu dienu var nopelnīt divas reizes vairāk. Kur ir problēma? Trūkst cilvēku.