Protams, ja nebūta koronavīrusa pandēmijas un tās radīto seku ekonomikai, Eiropas naudas būtu jūtami mazāk, bet tagad tās būs pat par 40% vairāk nekā iepriekš. Ņemot vērā ķīviņus un dažādu valstu prasības, bez kurām nekad neiztiek jebkādu līdzekļu dalīšanā apvienotajā Eiropā, rezultāts ir uzskatāms par atklāti labu. Valdībai, protams, var pārmest daudz ko, taču ne nespēju nodrošināt Latvijai Eiropas finansējumu.
Jau pavisam cits jautājums ir, ka pārliecinošs vairākums to apvienotās Eiropas valstu, kuras kopējā katlā iemaksā vairāk, nekā saņem no tā, jau atklāti sāk iebilst pret nepieciešamību finansēt mazāk labklājīgo Eiropas daļu. Pandēmijas dēļ pasaules ekonomika kopumā un visu valstu ekonomikas atsevišķi ir piedzīvojušas ievērojamu kritumu, nav skaidrs, cik ilgi krīze turpināsies, un attiecīgi nauda katram ir nepieciešama pašam. Attiecīgi nebija vērojama arī pārmērīga vēlēšanās dalīties ar tuvākajiem vai uzņemties kādas parādsaistības viņu (pamatā Austrumeiropas un Dienvideiropas valstu) vietā.
Beigās, pēc pamatīgas skandalēšanas, vienošanās gan tika panākta, tomēr vienlaikus kļuva arī skaidrs, ka mūžīgi tā turpināties nevarēs. Tostarp arī tādēļ, ka procesi apvienotajā Eiropā kļūst līdzīgi tiem procesiem, kuri ir noveduši pie ievērojamiem globalizācijas atplūdiem un faktiski pielikuši punktu liberālās globalizācijas modelim.