Raugoties visas Eiropas mērogā, Lietuvā notiekošais gan nešķiet kas īpaši ārkārtējs. No Baltkrievijas tajā ik dienas ierodas pa simtam un vairāk nelegālo ieceļotāju, kamēr Dienvideiropas valstu robežas vēl samērā nesenā pagātnē šturmēja tūkstošiem labākas dzīves meklētāju dienā. Arī pašlaik nelegālo Eiropas sapņa tīkotāju skaits uz kontinenta dienvidu robežām sniedzas krietnos simtos ik dienu, un viņus nespēj atturēt nekāda Covid-19 pandēmija, tā ka, vismaz no šāda skatu punkta raugoties, situācija Lietuvā ne tuvu nav pati sliktākā.
Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka mūsu dienvidu kaimiņi, tieši tāpat kā mēs, līdz šim bija pārliecināti, ka nelegālo imigrantu interese par Lietuvu ir un paliks pavisam niecīga, un attiecīgi sākotnēji bija gatavi uzņemt un izmitināt vien mazāk par tūkstoti ieceļotāju. Ka Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko, saniknots par Lietuvas nostāju, atbalstot Baltkrievijas opozīciju, ne tikai dos rīkojumu (neoficiālu, protams) nekavēt visus apvienotajā Eiropā nokļūt gribētājus, bet vēl arī radīs viņiem īpaši labvēlīgus apstākļus, vēl gada sākumā nevienam nevarēja pat ienākt prātā. Tomēr tagad nelegāļu straumes ir kļuvušas par realitāti, bet Lietuva cīnās kā ar robežas šķērsotājiem, tā neapmierinātajiem pierobežas iedzīvotājiem, kuri absolūti nav sajūsmā par to, ka viņiem kaimiņos tiek izmitināti šādi viesi.