Esam situācijā, kādā neesam bijuši. To daudzi teikuši. Daudzi spekulē, ka vīrusa neesot, tas esot gluži kā Dievs – ja neesi to redzējis, tātad tā nav. Ir tik daudz nezināmo, ar ko spekulēt un radīt haosu. Šķiet, ka palēnām esam apraduši ar ierobežojumiem un lēnais dzīves temps atgriežas pie sākotnējiem ātrumiem.
Notiek pasākumi, varam apmeklēt teātri, protams, uzņemoties atbildību. Kultūra atkal ir mums pieejama, varam apmeklēt arī sportiskos pasākumus, kuru vērtību pēc būšanas tik ilgi izolācijā daļa sabiedrības novērtē aizvien augstāk. Daudz kas mūsu dzīvē ir ieguvis citu vērtību. Cilvēciskais kontakts, tikšanās ar ģimeni, šķiet, kļuvušas īpašākas, kādam arī biežākas.