Gaidīsim, kamēr ziedēs pūces aste?

Digitālā nodokļa būtība ir ļoti vienkārša. Pastāv virkne lielu starptautisku informācijas tehnoloģiju kompāniju, kuras gūst ienākumus lielā skaitā valstu, tostarp arī Latvijā. Ienākumi tiek gūti kā no reklāmas izvietošanas, tā saņemot starpniecības maksu par dažādiem pakalpojumiem, pārdodot dažādus digitālos produktus un pakalpojumus utt.
Latvijā starptautiskās kompānijas nekādus nodokļus tikmēr nemaksā, jo to Eiropas struktūrvienības tradicionāli ir reģistrētas valstīs ar pašām zemākajām nodokļu likmēm, un arī tajās šie uzņēmumi, pateicoties dažādiem oficiāli likumīgiem manevriem, cenšas maksāt nodokļos iespējami mazākas summas. Ieguvēji no visām šīm shēmām ir galvenokārt informācijas tehnoloģiju akcionāri un vēl arī zemo nodokļu valstis apvienotajā Eiropā, galvenokārt Īrija, kamēr zaudētāji – kā pārliecinošs vairākums Eiropas valstu, tā sabiedrība kopumā.
Galvenā problēma ir, ka visi šie uzņēmumi – tādi kā Google, Facebook un vēl virkne citu – papildus to jau tāpat iespaidīgajām iespējām iegūst vēl arī papildu priekšrocības vietējos digitālo reklāmu, servisu u.c. tirgos. Kamēr vietējie uzņēmēji vienkārši nevar atļauties tādu greznību kā nodokļu nemaksāšana, jo tas draud ar nopietnām problēmām attiecībās ar varas iestādēm, tostarp līdz pat biznesu slēgšanai, kompānijas, kuras jau tāpat nevar žēloties par peļņas trūkumu, nodokļus nemaksā gadiem un vispār.