Jau kopš 2000. gada, kad pēc Zemkopības ministrijas (ZM) iniciatīvas tika izveidota Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padome (LOSP), lielai daļai lauksaimnieku bija skaidrs, kurp doties, ja noteikumos, likumos un citos tiesību aktos iestrādātās normas ir klajā pretrunā ar reālo saimniekošanu, ja ir laika vai citu apstākļu radītas ķibeles, kur ar saviem spēkiem galā tikt nevar, un ja ir idejas par ES atbalsta nosacījumu uzlabošanu. Tātad – vispirms ir ceļš uz savas nozares asociāciju vai biedrību, tālāk – uz jumta organizāciju LOSP, kam ir 60 dalīborganizāciju un Lauksaimniecības likuma dots spēks problēmas risināt. Tieši spēja panākt nozarei nepieciešamos lēmumus arī motivē aktīvākos lauksaimniekus stāties organizācijās. Arī politikas veidotājiem ZM ir vieglāk – līdzās ir organizācija ar visplašāko dalīborganizāciju spektru, kas vienmēr no praktiķu viedokļa spēs sniegt konsultācijas jebkurā jautājumā, sākot no ciltsdarba un mākslīgās apsēklošanas, līdz pat trušu audzēšanas un olu ražošanas niansēm.
Taisnības labad jāsaka, ka gadu gaitā LOSP ir mainījusies – interešu nesakritības dēļ no tās savulaik izstājās biedrība «Zemnieku saeima» (ZSA) un Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācija (LLKA), kam tolaik nopietni rūpēja tieši lielsaimnieku intereses, kas ne vienmēr bija saskaņā ar citu LOSP dalīborganizāciju, kam svarīga ir mazāku saimniecību labklājība, interesēm. Mainījies arī ZM sadarbības modelis ar LOSP. Pirmkārt, ZM līdz šim nopietni ir ieklausījies gan LOSP, gan ZSA, gan LLKA viedoklī. Otrkārt – LOSP pārstāvju ikmēneša sapulces kļuvušas par informatīviem pasākumiem, jo, nopietnu lēmumu pieņemšanai kļūstot daudz straujākai, bija nepieciešams cits formāts – darba grupas ar NVO iesaisti, kā arī regulāras elektroniskas un cita veida saziņas ar rīcībspējīgiem NVO birojiem. Tad 2010. gadā zemkopības ministrs izveidoja Lauksaimnieku konsultatīvo padomi. Pamatojums – nepieciešams «orgāns» no lielāko organizāciju pārstāvjiem, kur nosacīti mierīgākā gaisotnē tikt skaidrībā ar lauku politikas svarīgākajām lietām. Jo LOSP ikmēneša sanāksmes, uz kurām ieradās visplašākais organizāciju, biedrību un vēl citu interesentu pulks, vienkārši runājot, kļuva par trakām. Te varēja dzirdēt galēji pretējus viedokļus visasākajās formās, dažkārt arī, kā saka, ne par tēmu.
Drīz pēc ZM vadības nomaiņas pēc pērnajām vēlēšanām ministrijā ieradās arī Valsts kontrole, kuras secinājumi iemetuši spridzekli gadiem rūpīgi veidotajā NVO un ZM sadarbības modelī – VK paziņo, ka lauksaimnieku organizācijas ir «slēgts interešu klubiņš», neesot skaidrs, kādas intereses tās pārstāv un kāpēc tām jāpiešķir finansējums to biroju darbības nodrošināšanai, turklāt – esot jāsvītro no likuma norma, ka ZM lēmumi jāsaskaņo ar LOSP. Lēmumus pieņemot, tā teikt, «pa kluso», sabiedrībai nezinot, utt. NVO un ZM sadarbība nenotiekot sabiedrības interesēs.
Jā, droši vien ne viss ZM un NVO līdzšinējā saziņā bijis pēc labas pārvaldības principiem rakstiski dokumentēts, tā teikt, skrupulozi aprakstīts un septiņiem zieģeļiem apzīmogots. Var diskutēt par vienu vai otru Lauksaimnieku konsultatīvās padomes lēmumu. Var arī diskutēt, vai atsevišķiem NVO biedriem bijis pareizi simpatizēt tam vai citam politiskam spēkam. Lai nu paliek otrajā plānā fakts, ka bez politiskās aizmugures šajā valstī nevienas organizācijas intereses netiks ņemtas vērā. Taču pārmetums «slēgts interešu klubiņš» šķiet galēji absurds, ņemot vērā, ka LOSP sastāv no 60 dalīborganizācijām ar vairāk nekā 16000 biedriem, kas atklātās kopsapulcēs ievēlējuši savu vadību. Šķiet, VK revidenti nekad nav dzirdējuši par NVO, kurās ikviens, kam ir spēks un vēlme būt sabiedriski aktīviem, var iesaistīties. Lauksaimnieki nav pati aktīvākā sabiedrības daļa, tādēļ VK secinājumi iespļauj acīs tiem, kas aktīvi strādā lauksaimnieku labā. Atklāts paliek jautājums – kam tas bija vajadzīgs?