Tajā pašā laikā ir arī pārpārēm skeptiķu, kuri savukārt nešaubās, ka Covid-19 ir kļuvis tikai par ekonomisko krīzi papildus stimulējošu faktoru un sava veida starta šāvienu. Atbilstīgi šā viedokļa aizstāvju pārliecībai, iespaidīgai globāla mēroga ekonomiskajai krīzei, lai arī nedaudz vēlāk, bija jāsākas jebkurā gadījumā, un par virzību pretim tai uzskatāmi liecina vesela virkne datu, faktu un tendenču, nekādi nesaistītu ar Covid-19. Attiecīgi arī vīrusa izplatības apturēšana un ierobežojošo pasākumu atcelšana kopējo situāciju īpaši nemainīs.
Protams, ir arī vēl trešā kategorija, kura piedāvā situācijas novērtējumu kaut kur pa vidu starp vienu un otru galējību. Šobrīd pateikt, kurš no novērtējumiem un kuras no prognozēm ir pašas tuvākās patiesībai, neviens, protams, nevar, tādēļ spēkā ir teiciens, ka mums atliek cerēt uz labāko, taču gatavoties ļaunākajam.
Attiecīgi arī ļoti būtisks ir jautājums, cik lielā mērā Latvijas valdība, kā arī apvienotās Eiropas institūti ir gatavi ļaunākajam variantam – ilgākai lielu mērogu ekonomikas lejupslīdei globālā mērogā. Ir skaidrs, ka ar mūsu spēkiem ir daudzkārt par maz, lai kaut minimāli ietekmētu notiekošā pamatā esošos procesus, tomēr vismaz iespējami labākai valsts iedzīvotāju pasargāšanai vajadzētu būt gataviem. Tostarp arī tādēļ, ka ļoti daudziem vēl spilgtā atmiņā ir iepriekšējā, tikai pirms desmitgades piedzīvotā krīze un tās laikā gūtā pieredze. Šeit arī vajadzētu nodalīt divas lietas – medicīnisko jeb epidemioloģisko sastāvdaļu – pašu cīņu ar Covid-19, kā arī ekonomisko un politisko aspektus – gatavību un iespējas mazināt jau ekonomiskās krīzes sekas, lai kādi iemesli arī būtu to izraisījuši.
Kas attiecas uz epidemioloģisko aspektu, tad šajā ziņā situācija, it īpaši uz kopējā fona Eiropas Savienībā (ES), ir pat salīdzinoši laba, un pagaidām sērgu izdodas vairāk vai mazāk apturēt. Pat neraugoties uz problēmām veselības aprūpes sistēmā un krietnas daļas pilsoņu apzinīguma trūkumu.
Ar tautsaimniecību situācija tikmēr izskatās mazāk optimistiska. Lai arī tiek solīti kā Viseiropas mēroga, tā nacionālā līmeņa dažādi atbalsta pasākumi, ir skaidrs, ka tie ne tuvu neaptvers visus, kam nepieciešams atbalsts. Nav arī saprotams, cik ilgi valsts būs spējīga pabalstīt tautsaimniecību un kas notiks gadījumā, ja piepildīsies pesimistu prognozes un krīze ieilgs līdz pat vairāku gadu garumam. Protams, drošības sajūtu neveicina arī politiskās aizkulišu cīņas, kuru rezultātā valstij, kas vispār jau atrodas ārkārtas stāvoklī un ekonomiskās krīzes draudu priekšā, šobrīd pat nav ekonomikas ministra.
Tas savukārt liecina, ka apgalvojums par secinājumiem, kuri Latvijā it kā izdarīti pēc iepriekšējās krīzes, ne gluži atbilst patiesībai. Lielākā vai mazākā mērā mūsu amatpersonas turpina kāpt uz tiem pašiem grābekļiem, pa kuriem tika staigāts arī desmit gadus iepriekš. Laiks tikmēr ir stipri nepiemērots šādām nodarbēm.