Ja jau klaigā un cilvēkus uz pat pašvaldībai nepieteiktu pulcēšanās pasākumu (manā sapratnē šoreiz nav pat būtiski, pret ko) aicina joprojām mandātu nenolicis deputāts, loģiski būtu domāt, ka tie mēs ir Saeimā sēdošie. Taču tūdaļ ir jautājums – kas gan ir viņi, kuri jāiebaida? Laikam gan ne jau iedzīvotāji, vēlētāji, kuri pēdējā laikā ne no velna un pat ne kovida nebaidās un dzīvo pietiekami pārticīgi un reizē ar to arī rātni. No skaļuma turpinājuma gan drīz vien kļuva saprotams, ka ar viņiem arī bija domāti Saeimas deputāti. Reizē ar to, pat nelūkojoties caur rozā brillēm, skaidri ir saredzams, ka vīrs, kurš pats labu laiciņu pabija valdību veidojošo partiju pulciņā un pat uz ministru prezidenta amatu pretendēja, gauži nav apmierināts ar pašreizējo spēku sadalījumu Saeimā. Tādēļ deputāts trešdien aicināja protestēt un kaut ko iebaidīt ne jau mūsu interesēs, bet vienīgi savās, arī vēl vienas viņa jaundibinātas partijas popularitātes celšanai.
Maz ticams, ka šajā, dažādus nesmukumus pagaidām tomēr pārdzīvojušajā 13. (velna duča) Saeimā ne trešdien klaigājošajam, arī ne citiem vismaz saprātīgākiem opozīcijas deputātiem ar varas pārdalīšanu kaut kas sanāks. Ja nu kādu apstākļu dēļ K. Kariņa valdība tomēr kristu, neticu, ka jebkādā citā šobrīd iespējamā valdībā baidītājam un cilvēkus uz kaut ko kūdītājam vieta atradīsies, jo ar tik neprognozējamu, sevi vai par izcilāko politiķi uzskatošu personu (ne jau personību) vismaz kaut kādu nopietnību saglabājušie sadarboties neriskēs.