«Pašlaik mēs paši eksportējam mazos apjomos. Gada griezumā salasās, bet partijas ir maziņas. Lai spētu ko vairāk, mums nepieciešama starptautiskā sertifikācija. Bet vai katrai saimniecībai, lai mēģinātu eksportēt, tagad vajadzētu sertificēties? Patiesībā neviens no viņiem nevar būt eksportspējīgs. Bet, ja mēs apvienotos, kur viens sertificētu visu pārstrādi, būtu citādi.
Ja paskatāmies uz citu augļkopju kooperācijām, tad to izpildījuma kvalitāte man nav līdz galam saprotama. Mana izpratne par sadarbību ir pilnīgi cita. Ir divas izteiktas sadarbības formas, kuras man neliekas pareizas.
Pirmā ir tāda: visi sadarbojas zem viena juridiska jumta – kooperatīvs ar tādu vai šādu nosaukumu. Apakšā tam ir daudz mazu saimniecību, un vienīgais kopējais ir tas, ka viņi ir šajā kooperatīvā un varbūt caur to tiek kaut kas pārdots vai pirkts. Tas ir viss. Bet kopīgi ieguldījumi, saimniekošanas veidi vai pētījumi – tie netiek veikti. Tātad tādām mazām saimnieciskām darbībām šāds kooperatīvs arī tiek izmantots.