Šādas idejas, neatkarīgi no tā, vai tiek runāts par nepieciešamību pārskatīt Satversmi, uzlabot kādus demokrātijas mehānismus, noslēgt jaunu neformālu sabiedrisko līgumu vai vismaz pamatīgi pārskatīt esošos principus, uz kuriem balstās valsts un pilsoņu attiecības, vai arī vēl kas cits, jau pats par sevi ir skaļš signāls, ka šajā ziņā kaut kas nav kārtībā. Visapkārt arī netrūkst uzskatāmu liecību, ka pilsoņi vai nu slikti uzticas esošajai varai, vai arī vispār cenšas to ignorēt, katram dzīvojot pašam savās dimensijās. Un runa šajā gadījumā nav tikai par Latvijas politiķu astronomiski zemajiem reitingiem vai faktu, ka vairākums Latvijas iedzīvotāju pat nezina, kuri ļaudis ieņem tos vai citus ministru un citus augstākos posteņus valstī un kuras partijas viņi pārstāv.
Minētās parādības ir tikai tāds pats apliecinājums briestošajām problēmām kā, piemēram, ievērojamas daļas iedzīvotāju nevēlēšanās vakcinēties pret Covid-19, visa veida vēlēšanu ignorēšana, kā arī labākajā gadījumā vienaldzīga smīkņāšana, klausoties, kā kārtējā amatpersona, kas savu karjeru nereti sākusi vēl bijušās PSRS komjaunatnes rindās, notur kārtējo kaismīgo runu par to, ka tikai brīvais tirgus un demokrātija, bet tagad vēl arī zaļais kurss (cīņa pret klimata pārmaiņām) aizvedīs uz apsolīto zemi mūs visus kopā un katru atsevišķi. Šie un daudzi citi simptomi uzskatāmi liecina, ka mēs kā sabiedrība, valsts pilsoņi, aizvien kuplākā skaitā pārstājam ticēt tiem mērķiem un idejām, ko uzskatījām par vērtīgām vēl varbūt pirms gadiem 10 – 15.