Raugoties no vienas puses, mums ir vajadzīgas darba rokas, jaunas darba vietas un viss cits pārējais, kas saistīts ar šiem vārdiem. Raugoties no citas – nekādas vajadzības pēc tā visa šeit nav. Mūsu pašmāju Jāņiem un Pēteriem, pat ja viņi nereti nav augstākās kvalifikācijas speciālisti (lai neteiktu citādāk un konkrētāk), ne vienmēr atrodas vieta pašu mājās. Jāņi un Pēteri brauc projām no Latvijas un kļūst par Džoniem un Pīteriem, pie tam tas nav pārspīlējums. Šā gada laikā par Īrijas valsts piederīgajiem (Īrijas pasu īpašniekiem) ir kļuvuši deviņi šo rindu autoram pazīstami cilvēki, tostarp divi no viņiem – no Valmieras.
Ja kādam šķiet, ka tas ir vienkāršs lēmums, tad nē – tas nepavisam nav tā. Tās ir ilgstošas pārdomas, kas visbiežāk apstājas pie apsvēruma, ka tur maniem bērniem būs labāk. Ikviens no mums var būt visas iespējamās raudzes patriots, tomēr visas šīs vērtības sāk sūbēt, līdzko sākas runa par bērniem un viņu nākotni. Pārmest tēvam un mātei, ka viņi vēlas, lai atvase mācītos labā skolā, ar peldbaseinu un sociālo pabalstu – vai pasaulē ir daudz cilvēku, kas to tādu varētu?