Pērkons jau nodārdējis, it kā var pat droši sēdēt uz zemes. Taču nepagaist cits, asiņains negaiss dienvidu pamalē. Vai tā dēļ olas – vistu vai šokolādes – mums nespiedīsies kaklā kā akmeņi?
Vācu filosofs Teodors Adorno 1949. gadā skarbi noskaldīja, ka pēc Aušvicas vairs nekāda poēzija nav iespējama – nu to sacerēt ir barbarisms. Droši vien daļa (ceru, nebūt ne niecīga) no mums sev vaicā: cik patiesi Lieldienu prieki vairs iespējami pēc Bučas, Mariupoles, Kramatorskas? Pavaicāsim, padomāsim – un tad meklēsim sīpolu mizas vai košās veikala krāsas. Pavasaris, tradīcijas, vēl jo vairāk pati mūsu tagad tik trauksmainā dzīve strikti pieprasa serotonīnu un citus laimes hormonus.