Tāda lietiņa jau dabā pastāv – maziņš elektronisks cenu tablo ar ekrānu rauga paciņas lielumā, kas pieslēgts pie veikala preču datorizētā saraksta. Līdz šim gan esmu redzējis šo ierīci tikai kādā smalko dzērienu bodē. Tiesa, krietni agrāk – vēl krietni stabilāku cenu laikos. Acīmredzami alkoveikalu ķēdes vadība bija izrēķinājusi, ka iztērēties par e-cenrāžiem ir izdevīgāk nekā algot cilvēkus, kuri pārbauda un nomaina papīra zīmītes.
Jā, reizēm laba atmiņa pamatīgi bojā garastāvokli: atceroties, ka teju vēl nupat šai piena pakai vai tam cūkgaļas gabalam standartcena bija mazāka nekā tagadējā «dzeltenā» – pat ar visu tās procentuālā ziņā devīgo atlaidi… Taču ko padarīsi? Karš – tepat gandrīz blakus – ir «forsmažors», ko nevar nekādi apiet. Te nelīdzēs nekāds samazināts vai pilnīgi atcelts PVN pārtikai – pat ja valdībai tiešām izdotos Jāni Reiru tam pielauzt.
Kad pērn sākās enerģētiskā krīze, tā nešķita tik traģiska – gan Brisele ko izdomās, Arābu Emirāti palaidīs platāk to naftas upju slūžas (un cena degvielai kritīs), amerikāņi dos mums, «trīs balstiņām sūrām», politisku atlaidi savai slānekļa gāzei, paši sacelsim vēja parkus… Tagad energokrīzei ir uzklāts pāri – nu jau gluži vai oficiāli izsludināts – «dzelzs aizkars», saraujot ierastos tirdzniecības ceļus, sabombardējot Ukrainas ražotājus, pilnībā nošķirot Krieviju no Rietumu pasaules tirgus.