Nebūt nav patlaban īstais laiks aizgūtnēm izbaudīt «brīvības nestos augļus», saldi snaužot mīkstos dīvānos pie lieliem televizoriem. Nu, vai par tādu snaušanu sapņot. Sūri skaust kaimiņus, ka viņi, lūk, to var un snauž atspērušies. «Bet man, nabadziņam, ir tikai nieka 40 collu (101,6 centimetri pa diagonāli) tālrāža ekrāns, arī zvilnis jau izsēdēts un tā atsperes mīkstumos duras…»
Valstssvētkos – paužot pēcteču goddevību visiem cilvēkiem un paaudzēm, kas atmodā ielika stipros pamatus, uz kuriem pirms trīsdesmit diviem gadiem sākās Latvijas neatkarības atgūšana, – mums ir jāatceras, ka pašu valsts nav nekāds viņu sarūpēts un mums atstāts mantojums. Ne māja, meža gabals vai bankas konts mūsu bezrūpīgākai dzīvei.