Visur burbuļoja valoda: retumis krievu, ukraiņu, igauņu, bet visvairāk – latviešu, un, ja vērīgi ieklausījās, no visiem trīs tur dzirdamajiem mūsu valsts dialektiem kā pērles no upes varēja izcelt arī kādu tiesu izlokšņu.
Valodnieki latviešu valodas daudzveidību kolekcijā savākuši pavisam 500 izloksnes, bet pietiekami interesanti un neparasti, ja vienkopus var sastapt kaut nelielu daļu no tām. Izloksne kā pirkstu nospiedums vai acu krāsa ir katra cilvēka individuālā iezīme, pat ja dzimtās vietas izloksne saaugusi ar literāro valodu, jo izlokšņu nianses piešķir mūsu valodai krāsas un dziļumu, domas izteikšanai – daudzveidību.
Tirdziņā bija pārstāvēti visi Latvijas lielnovadi, un, jo tālāk bija braucis tirgotājs, jo savdabīgāka viņa valoda. Liepājas puses tirgotājs, čakli strādādams, nedabūja ne apsēsties (ar plato ē), un to pašu, bet tikai ar lauzti šauro ē nevarēja arī gulbenietis. Dzirdot augšzemnieku dialektu, atcerējos neseno ciemošanos Jāņos Gulbenes laukos, kur mājastēvs, mums stāvot skaistā uzkalniņā, žestikulēdams un emocionālām niansēm balsī stāstīja par lejā redzamo, tikko uzcelto māju – cik un kādus baļķus vedis, kāpēc plānojis māju tieši tādā izmērā, cik vēl darba atlicis, par piedzīvojumiem raibo dīķa rakšanu, kas dziļākajā vietā sasniedz piecu metru dziļumu, par vadātāju tuvējā mežā, kas viņu, labu meža pazinēju, var maldināt un aizvest mājām pretējā virzienā, un ka telefoni tur nedarbojas, un daudz ko citu. Viņa augšzemnieka dialektam bija tik krāšņa emociju gamma, ka mērenas runas vidzemnieks pēc savas mērauklas to varētu uztvert par nedaudz pārspīlētu, nedaudz teatrālu vai pārāk satrauktu runu, tomēr tā nebūt nav.